Linda Nemiera

"Svēto laiks" 2023
 

AAA_4894SK

"Jo, gluži kā no veciem kokiem sulas aziet, tā no večiem un vecenēm prieks aizsūcas." (93.lpp.)

Par bailēm vien man jāpiešķir 4⭐️
Ceru, ka šonakt aizmigšu.
 

Tā es ierakstīju ap pusnakti, kad biju tikko kā pabeigusi pēdējās lappuses no Lindas Nemieras grāmatas "Svēto laiks". Aizmigt es aizmigu, neskatoties uz to, ka sajutos atkal kā bērnībā, kad lauku mājā pie vecomātes nekuriene, tumsa un zemie logi, pie kuriem gatavs pielavīties jebkurš izdomātais tēls, neļāva ierausties mierpilnā miegā. Tad vienīgais veids kā nomierināties un aizdzīt bailes, bija segas pārvilkšana pār galvu, elpojot tumīgi sakarsēto gaisu, līdz sirdsdarbība nomierinās. Un drošības labad arī kāju neatstāt neapsegtu, bet ievilkt siltumā zem vatētās segas.

Patiesībā es neesmu bailīga, vismaz bailes nav tās, kas mani atturējušas vienu doties piecos un vasarās pat četros no rīta 12, 20 un pat 30km garās meža pastaigās, kur sastapto dzīvnieku skaņas, zaru brikšķi un egļaino mežu biezokņi paši par sevi liekas neomolīgi. Bet Linda Nemiera savā grāmatā ir spējusi radīt baismīgu atmosfēru un sajūtu, kas aizlien aiz ādas, elpo pakausī un uzmācīgi vēro no kaktu tumsas.

Neskatoties uz to, ka paši mistiskie/šausmu elementi nav nekas jauns vai nezināms (miglas vāli, kurā nomaldīties, ēnas, kas pārslīd, ciema nostāsti un baismīgi dzīvnieki), tieši spraigums un mistikas pilnā atmosfēra ir stāsta atslēga, kas burtiski soli pa solim liek iejusties galvenās varones ādā. Nepārprotiet mani- tā nav vēlme identificēties ar Žannu, kura kā antivarone ir agresīva, iedomīga, nepacietīga, rupja un augstprātīga. Bet mirklī, kad stāstā pilnīgā nekurienē ar mistiskiem un spocīgiem notikumiem galvenā varone ir palikusi viena pati, nepamet sajūta, ka arī pats lasītājs ir ieslodzīts šajā noladētajā ciematā, kurā aizsaule ir cieši savijusies ar šo pasauli. 

Par ko tad ir "Svēto laiks"? Nekustamo īpašumu aģente Žanna, kura iestigusi parādos līdz ausīm, dodas uz jauno projektu Pierīgas ciematā nekurienes vidū. Meklēdama glābiņu no saviem vajātājiem, viņa nolemj kādu laiku paslēpties pamestajā jaunmāju ciematiņā, pirms atrast mājām jaunos saimniekus. Jaunbūvētais ciemats, kurā neviens nav dzīvojis gadiem, nebūt nedod to mieru, ko Žanna ir meklējusi, jo glabā senus noslēpumus, jeb kā vietējie saka- tā vieta ir nolādēta.

Šis ir tāds latvisks šausmu gabals, kura pamatā ir latviešu māņticības pielūgsme, saredzot traģiskos notikumos ļaunas zīmes, mirušo dvēseles, kas nerod mieru, nolādētas vietas. Man patika, ka paralēli mūsdienu un sendienu stāsta līnijām, ir ievīti īsi frangmenti no vecticībnieku intervijām, kurās tiek minēti ticējumi, aizliegumi un tradīcijas. Tā kā neesmu iedziļinājusies vecticībā, šis bija interesants ieskats par dažiem noteikumiem, kuri ticības pārstāvjiem ir jāievēro.

Grāmatas noslēgumā paliek dažādi neatbildēti jautājumi rakstniecei, bet, vai tad ārpasaulīgajam ir reāli izskaidrojumi, kā tikai versijas, ko paši ļaudis izprāto?!

Kā jau minēju- atmosfērai šeit ir milzu nozīme- oktobris, novembris- veļu laiks ir vispiemērotākais šai miglas un skrapstoņu pielietajai grāmatai, bet es varu droši apgalvot- lasot vienai milzu mājā, kad aiz loga izveidojušies miglas blāķi- radīs vajadzīgo atmosfēru, lai nakts miegs tiktu aizbaidīts ar zaķa cienīgu ātrumu.

PS. Šī bija man pirmā grāmata no Lindas Nemieras, cik noprotu, šī ir pavisam atšķirīga, bet tieši latviskais baismīgums, kurā nav aiztaupīta karstasinība un spraigums, mani burtiski ievilka lappusēs. (Nākamreiz gaidīšu erotiskās ainas vismaz lappuses garumā. :D)

Izdevniecība: Zvaigzne ABC