Tomā Šlesērs

"Monas acis" 2025

Thomas Schlesser

"Les Yeux de Mona" 2024

SAM_6901

"..no kura brīža varam uzskatīt, ka priekšmets kļūst par mākslas darbu?" (326.lpp.)

Vai tev ir kādreiz licies, ka grāmata tevi novēro?!

Droši vien es būtu paslīdējusi šai grāmatai garām, ja ne vien Aija kādu dienu neizmestu nejaušu frāzi, norādot, cik negaidīti interesanta ir "Monas acis". Man arī gribējās zināt, kas slēpjas aiz šī hipnotizējošā vāka, no kura skatiena nav iespējams izbēgt pat istabas tālākajā stūrī.
 

Sākumā vajadzēja ieskrieties, lai patiesi aptveru, cik ļoti aizraujoša, hipnotiska un daudzslāņaina ir ne tikai šī grāmata, bet arī mākslas pasaule. Nav jau tā, ka es to nezinātu, mākslas skolā mums bija aizraujošas stundas ar mākslas vēstures skolotāju, kas prata interesanti ne tikai iziet cauri gadsimtiem, bet arī iesaistīt skolēnus šajā tapšanas procesā. Tomēr šī grāmata atver vēl kādu pasauli, kas liek daudz ne tik ļoti likt saprast, bet aicina filosofēt, kā katrs no darbiem reflektē uz tevi kā mākslas patērētāju un, cik liela nozīmē ir šiem mākslas baudītājiem, jo bez viņiem nebūtu arī nozīmes pašai mākslai.

"Monas acis" ir kā ierasties trīs ēdienu vakariņās dārgā restorānā, kurā ir uzkodas- ikdienas stāsts cauri 52 nodaļām, kurā galvenā varone Mona dodas savās ikdienas gaitās, viņas ģimenes līkloči un personiskā trauma, kas kā mistiskais noslēpums vijas cauri visam romānam.

Tad ir pirmais ēdiens, kurā ik trešdienu gada garumā vectēvs ved Monu uz dažādām mākslas galerijām, bet nevis skrienot cauri telpām, bet ik reizi fokusējoties tikai uz kādu konkrētu mākslas objektu, analizējot, atklājot vairāk par autoru, lokāciju, ideju un stāstu "ārpus bildes", kam bieži vien ir vēl lielāka nozīmē, kā fiziski redzamajam.

".."gandrīz nekas" veido visas dzīves burvību; pietiek ar šo "gandrīz neko", lai mūsu dzīve izgaismotos. Bez šī "gandrīz nekā", kas mums paslīd garām, lietas nebūtu tādas, kādas tās ir. Vajag tikai kaut ko, nezin ko, un tās kļūst pēkšņi izsmalcinātas." (229.lpp.)

Tad seko vēl viens vakariņu ēdiens, kurā katrs no 52 mākslas darbiem tiek vizuāli aprakstīts, kas atklāj, ka izstāstīt redzamo, nebūt nav tik vienkārši, atrodot pareizos vārdus, kas liek paraudzīties uz to pašu lietu tikaino cita skatu punkta. Šeit saskatīju līdzības ar grāmatu atsauksmju rakstīšanu- dienu no dienas liekas, ka aptrūksies vārdi, lai pastāstītu par katru no tām, liekas, ka iespējama tikai atkārtošanās, nākas atkāpties un paraudzīties no malas, lai saredzētu atšķirīgo.

Un tad nāk deserts- tā ir paša lasītāja interakcija ar grāmatu un ikvienu mākslas darbu. Šeit nākas vērt vaļā nenovērtējamo palīgu ( labāk vienreiz redzēt, nekā daudzkārt dzirdēt, vai ne)- vākā paslēpto mākslas darbu bilžu kolāžu. Lai cik detalizēti nebūtu mākslas darbu apraksti, redzēt tos ir pilnīgi cita lieta. Arī lasītājs, gluži kā Mona interpretē redzēto, sajūtot ikviena darba pievilkšanās vai atgrūšanas centru, ejot cauri mākslas darbiem trīs dažādās galerijās- Luvrā, Orsē, Bobūrā.

Vai skatīšos uz mākslas darbiem savādāk, kā iepriekš?! Noteikti viss nav tikai tas, ko mēs saredzam, bet arī kā interpretējam un, cik daudz mēs zinām aizkulises par redzamo. Mākslas pasaule ir aizraujoša, bet šī grāmata lika uz to visu paraudzīties vēl pastirpinātāk.

Iesaku visiem mākslas mīļotājiem un tiem, kuri varbūt ar skepsi raugās uz mūsdienu mākslu.

Ja es būtu mākslas vēstures skolotāja, es katru stundu ņemtu vienu no šiem darbiem un analizētu kopā ar Monu un viņas vectēvu. Ļoti interesants un interaktīvs materiāls, lai kopā darbotos ar bērniem. 

4 zvaigznes

Tomā Šlerērs ir mākslas vēsturnieks, šis ir viņa pirmais prozas darbs.

"Kad naivi pieejam mākslas vēsturei, mēs domājam, ka daiļrade cenšas izteikt tikai skaistas lietas. Bet tas ir nepareizi: glezniecība, skulptūra, fotogrāfija, literatūra, mūzika un teātris sakustina visslēptākos mūsu būtības slāņus un tos saasina, ieskaitot bailes." (346.lpp.)

Tulkotāja: Astra Skrābane

Izdevniecība: Zvaigzne ABC