Margaret Mazzantini ”Twice Born”

March 20, 2021  •  Leave a Comment

Margaret Mazzantini ”Twice Born”
 

                                                  

 

“You have to let the sand pass through, let it slide down into the depths of your body. That’s the thing that keeps us on our feet no matter what, like the cement base of a deck umbrella.”

 

 

Pēdējoreiz, kad tiku burtiski sagrauta, bija izlasot “The strategies if antelopes”- par 90gadu sākumā notikušo genocīdu Ruandā. Pēc Margaretas Mazzantīni grāmatas pabeigšanas “Twice born” es pat nespēju paraudāt. Jūtos tik ļoti satriekta, ka nezinu, vai turpmākās grāmatas lasot spēšu vēl līdzpārdzīvot, jo šķiet, ka visas maņas ir palikušas nejūtīgas un statiski notirpušas. 

Man vajadzēja ilgu laiku, lai atkal atgrieztos pie itāļu rakstnieces darbiem. “Nekusties” bija parāvis mani emociju dzelmē, sadauzījis gabalu gabaliņos- es fiziski nespēju atvērt vēl kādu viņas darbu. No vienas puses baidoties, ka otrreiz vairs nav iespējams pārspēt to niansēti precīzo jutekļu virmoto tekstu “Nekusties”, no otras puses man nebija ne mazāko ilūziju, ka Mazzantini pasaudzēs lasītāju. Pat vislabāk sagatavojušamies grāmatmīlim viņas darbi var izrādīties pārāk smaga un nepaceļama artilērija. 

Es neesmu šeit, lai izstāstītu tev darba anotāciju vai īso versiju, tas ir briesmīgākais, ko es kā lasītājs izjūtu, ja man kāds nozog atklāšanas un sava kontaktpunkta atrašanas vietu ar jebkura rakstnieka darbu. Un paldies, ka šeit anotācija ir tik pliekani miglaina, ka pasaka un nepasaka pilnīgi neko. 

Vienu gan varu pateikt-darbā ir paralēlas un tajā pat laikā cieši saistītas tēmas. 92-95gadā notikušais etniskais karš un genicīds Bosnijā un Hercegovinā, par ko mēs vēstures stundās daudz nerunājam, jo tajā laikā Latvija bija savas jauniegūtās brīvības kopšanā. Otra tēma ir spēcīgi kaislīga mīlestība, tāda, kura paceļ un gremdē. Piedevām viena persona ir mākslinieks(fotogrāfs) – pēc būtības ar smalki salauztu dvēseli. Un trešā tēma ir bērns. Vairs neko, neko negribu atklāt. Te ir tik daudz pārsteigumu, ka brīžiem jāliek nost grāmata, lai atjēgtos. 

Mazzantini raksta trāpīgi, ievainojot un iedurot precīzi mērķī-viņas vārdi kā šautriņas ietriecas viendienīšu spārnos, padarot bezpalīdzīgi alkstot atgūt vieglumu. 

Man vēl ilgi būs vajadzīgs laiks, lai atietu no stāsta, bet tieši šādu darbu dēļ es mīlu lasīt. Kaislīgi. Bez aizspriedumiem. Ļaujoties.

4.5⭐️ (emocionālajā ziņā 5⭐️)

 

Ps. Es, protams, pētīju arhīvu foto no sacaurumotajām Sarajevas mājām, skeletcilvēkiem, kuru acis stāsta šausmu stāstus un sievietēm, kuras kara ēnā ir ļaunuma šaha kauliņi. 

 

“…man are always more alone than woman no matter what. Crying together, for a couple, is a tiny emblematic event. It’s the other’s breath dying in your throat. “

 

“You don’t adopt a single child, you adopt the pain of the world. It’s a litmus test of your incapacitity. “

Es nezinu daudz cilvēku, kas gribētu/varētu lasīt šo grāmatu un ļauties tai iesūkties katrā miesas sporā un sadragāt rūrīgi audzētās aizsardzības sienas ar ilūziju, ka pasaule ir taisnīga un brīnumaina vieta. Nudien, brīnumu ir daudz, tikpat daudz, cik sāpju, sadragātu sapņu un ilgu. Neciešamu ilgu pēc kā gaistoša un acu priekšā grūstoša. Es ilgi nespēju atgriezties no šīs grāmtas. Neskatoties uz simtiem citu zīmju pierakstītu lapu, ko caurs saviem pirkstiem ļāvu slīdēt cauri, šis darbs būs man kas dziļi personisks, reizē neglīts un uz vājumju balstīts, bet tik dzīvs, tik ļoti, ļoti cilvēcīgi dzīvs. 

 

“Poems cannot be explained. If they reach the right place, you feel it. They itch you on the inside.”

 

Ne velti šis romāns ir kļuvis par manu pirmo ierakstu šajā blogā! Spilgts, krāšņš un graujošs. 

2012 gadā uzņemta arī filma ( Venuto al mondo- itāliskais nosaukums), galvenajā lomā Penelope Krusa. Grāmata apbalvota arī ar Premio Campiello balvu 2009 gadā.

 

Izdošanas gads-2011 (oriģināls itāliski 2008 gads)

Izdevējs- Viking Books


 


 

 

 


Comments

No comments posted.
Loading...