Helēna Ora

 "Panika" 2021

DSC_0739SK

"Bail iedomāties, cik neskaitāmi daudz cinka zārku būs jāatver un trīslitru burku būs jāpievemj, lūkojoties savā bezapziņā- svarīgākajā apziņas daļā, ko tik ļoti gribētos uz mūžiem no sevis nodalīt."
 

"Panika" ir kā monoizrāde neatkarīgajā personības teātrī, kurā vienīgais skatītājs/lasītājs var novērot kā no dramatisma plosītās, destruktīvās un sevi un citus iznīcinošās personas, galvenā varone kā saplosīts fēnikss mēģina atdzimt caur nomērdētiem un skaļi vārdu piebļautiem virsrakstu pelniem atpakaļ pie sevis.

"Panika" ir emocionāli transformējoša performance, kurā nav iespējams noraudzīties bez līdzpārdzīvojuma un emocionālas katarses, it kā lienot iekšā paģērošā, duļķainā tumsā kopā ar varoni. Dažu brīdi sāpes, aizmigloto prātu un nepanesamas bailes var sajust fiziski.

 Helēna Ora spēlējas ar izteiksmes līdzekļiem, savas izjūtas un atmiņu epizodes sajaucot ar filosofiskām pārdomu etīdēm par dzīvi, pastāvēšanu un visuma jēgu. Tā kā Helēna ir sabiedrībā zināma persona, nav iespējams lasīt šo darbu bez savā ziņā traucējošiem steriotipiem, kas iededzināti slīdot pāri dzelteno lapu virsrakstiem, bet maldīgi būtu meklēt šeit dokumentālu sējumu, jo autore patur unikālu iespēju spēlēties ar fantāziju, prāta līkločiem un piedzīvoto tikpat brīvi, cik neierāmēti ir viņas mākslas darbi. 

 "Viņa bija iedomājusies, ka tik ļoti banālā parādība- mīlestība- spēs savienot reālo un ideālo pasauli." (32.lpp)

"Panika" gruzd, verd un mēģina satricināt lasītāju, izmest no rāmjiem, tas ir kā palīgā sauciens, dzīšanās pēc sava patiesā esības kodola un rakņāšanās emocionālajā mistkastē. "Panika" runā par mentālo veselību un, cik ļoti pagātnes lēmumi un piedzīvotais ietekmē mūsu nākotnes izvēles. Nesen kādā raidījumā izskanēja viedoklis, kas nepamet manu prātu- ka psihiskās saslimšanas nav iespējams izārstēt ar zālēm, kā teiksim gripu. Cilvēki maldīgi uzskata, ka aizejot pie psihoterapeita pāris reizes, viņiem diagnosticēs saslimšanu, izrakstīs zāles vai ārstēšanās kursu, un to visu izpildot, viss sakārtosies un atgriezīsies ierastajās sliedēs. Bet, nesaņemot šo ātri gaidāmo atlabšanu, slimnieks iekrīt vēl dziļākā emocionālajā bedrē. Patiesībā psihiskā saslimšana ir visu dzīvi, tikai, iemācoties veidus, kā normalizēt savu emocionālo stāvokli, vai lietojot zāles, ir iespējams paildzināt laimīgas un pilnvērtīgas ikdienas iespējamību. Bet, tas nenozīmē, ka nebūs atkritienu atpakaļ, tāpēc ir svarīgi apzināties to brīdi, kad mums nepieciešama palīdzība un saprast tās lietas, darbības, kas ļauj mums atgriezties atpakaļ dzīvotspējīgā ikdienā.

Helēna Ora ļauj ielūkoties viņas cīņā ar dēmoniem, kas ir atklājoši, drosmīgi un tajā pat laikā tik ļoti cilvēcīgi. Tiekšanās uz normalizētu ikdienu grāmatas nobeigumā ir kā cerības stars uz spēju izrāpties no visdziļākās tumsas. 

"Piedzimstot Noa izvēlējās dzīvi. Un šī izvēle katru dienu bija no jauna jāapliecina. Citas izejas nebija." (36.lpp)

Izdevniecība: Apgāds Zvaigzne ABC

DSC_0683SK

DSC_0686SK