Serhijs Žadans

"Internāts" 2022

Сергій Жадан
"Інтернат"  2017

DSC_7295SK

Līdz ar grāmatu manā istabā ienāk nāve suņa smakas veidolā, kā veca žļurkstoša trauku lupata uzjundī trūdošas gaļas smaku. Aiz loga zelta rudens, saule caur netīro logu sazibina saules saķēnus, bet man nāsīs  vēljoprojām asi dedzinošā smaka kairina visas maņas. Man kauns savā istabas siltumā apcerēt citu nāves smaku un nenoslēpjamās bailes, kamēr kāds sapņo vēl vienu stundu piemānīt kaulainās nepielaužamo dienas plānu. Bet Serhijs raksta tik skaisti, ka es burtiski kaifoju no sarakstītā teksta, it kā posta vietā būtu apraksts par lēni krītošām bērza lapām un skolas ekskursiju pievārtē. Serhijs raksta tik izjusti dzīvi, ka es reizē ar varoņiem izbailēs kožu lūpās, sajūtu sniegā izbristās žļurskstošās kājas, atsalušos pirkstus un bada sajūtu ķermenī. Serhijs liekas ierakstījies tajā visā tik patiesi, ka šausmas lien laukā no katras lappuses un gluži kā tvana gāze palēnām piepilda manu istabu. Līdz beigām elpot nav vairs iespējams, jo vien pāris miljonu soļu attālumā, kādam tas viss ir pa īstam. 

Manējā. Tavējā. Savējā. Serhijs raksta par karu un par pusēm, kuras tā sajaukušās, ka nav vairs iespējams atšķirt. Tādos brīžos, izrādās, nepaspāv tāda iespēja, kā saglabāt neitralitāti. Serhija varoņi- pelēkie cilvēki, kas pat nespēj savu pelēko dzīvi dzīvot kā paši vēlētos, kara apstākļos atrod sevi pozīcijā, kad jāpieņem lēmumi, kas var ietekmēt ne tikai savu, bet arī citu dzīvību. Detaļas ir tik plosoši reālas, ka ir neiespējami abstrahēties, līdz attopies, ka esi iekšā stāstā- viens no neredzamajiem tēliem, meties līdzi spriedzes pilnajā stāstā, kas nokaitē nervu galiņus līdz aukstākajai satraukuma pakāpei, radot trauksmi, bailes un pārdzīvojumu. 

"Saimnieki varbūt nemaz nezina, cik viņiem tagad ir sienu, varbūt cer, uztraucas, vai kāds nav nolauzis atslēgas. Nu paskat, astlēgas neviens nav nolauzis, tikai sienas nav." (196.lpp.)

Abstrahējoties no šausminošā stāsta, Serhijs Žadans raksta skaisti- tekstu lasīt ir milzīga bauda manām literārajām kārpiņām, apbrīnojama ir prasme nolemtajā vēstījumā ienest absurdu melno humoru, kas par spīti visam  iznes tekstu laukā no nospiedošā tumšuma. Tas ir kā tajos izmisuma brīžos, kad ir tik slikti. Tik slikti, ka vienīgais, ko ir iespējams vēl izdarīt- smieties par to, cik viss ir absurdi slikti.

"..laikam vienīgā ģimenes vērstlieta ir šis viņas kažoks, tad nu viņa to nevelk nost, ir saaugusi ar to. Līdzīga vāverei.." (63.lpp.)

Grāmatas par karu pašas par sevi ir vērtīgas, ņemot vērā dokumentālo liecību, bet "Internāts" ir viena no tām grāmatām, kura pati par sevi ir literāra vērtība. Tāda, kuru nav viegli lasīt, toties katru teikumu var lēni apviļāt mutē un izgaršot vissīkākās nianses, vēlēties, lai tā nekad nebeidzas, bet reizē gribas aizbēgt ātrāk prom no izlasītajām šausmām. Oriģināli sarakstīta 2017 gadā par notiekošo Ukrainā- tik maz autors un lasītāji varēja paredzēt, ka viss uzrakstītais un vēl diendienā tiks atkārtots gluži kā vardarbīga videospēle tikai ar dzīviem cilvēkiem. 

"Priekšā ir melns saulespuķu lauks ar nenovāktu pērngada ražu. Tumšās, pa vasaru izkaltušās saulespuķes atgādina nodegušu mežu.. (..)...Tā arī paliks, Paša nodomā par saulespuķēm, kā zombiji. Aizmirstas un nolādētas. Līdz beidzot kāds to visu saars." (128.lpp.)

Lempīgais ukraiņu valodas skolotājs Paša nolemj doties pakaļ māsasdēlam uz internātu pilsētā. Taču karš ir ienācis šajā teritorijā steidzīgi un pēkšņi vairs nav skaidrs, kurš ir savējais un kurš svešais, kurš ir aizstāvis, kurš slepkava. Nevienam neviens neko nenozīmē. Ir tikai viena kopīga lieta- visi vēlas izdzīvot...

Serhijs Žadans latviešu lasītājiem pazīstams ar darbiem "Džezs pār Dobansu" un "Mezopotāmija".

5 zvaigznes

Tulkotāja: Māra Poļakova

Izdevniecībva: Jāņa Rozes apgāds