2022 gada TOP10
2022 gada
TOP 10
Šis ir mans 2022 izlasīto grāmatu tops, kurā nejauši, starp vairāk kā 100 izlasītām bērnu/jauniešu/pieaugušo grāmatām, tikai 10 no tām saņēmušas no manis augstāko novērtējumu 5 zvaigznes.
Tās no manis nav iespējams saņemt tāpat vien. 4 zvaigznes manā vērtību skalā ir ļoti labi- tiešām ļoti labi. Daudzi no šiem darbiem citā laikā vai sajūtā, iespējams, saņemtu visas 5, bet... Konkrētā momentā, kad saslēdzas visas skaņas, maņas un emociju gammas un pieslēdzas sestais prāts, ir tā sajūta, ka grāmata pelnījusi 5 zvaigznes. Tas nenotiek tik bieži un citā laikā un vietā, laikam ejot un augot pieredzei, vērtējums mainītos. Tāpēc mirkļa brīnumam ir svarīga nozīme. Tāpat jāņem vērā, ka grāmatas netiek salīdzinātas vienā kopējā maisā, bet gan vērtējot žanra ietvaros un veidojot iepriekš izlasīto subjektīvo vērtējuma skalu. Līdz ar to manas pieczvaigžņu grāmatas nav tādas, ko iesaku pilnīgi visiem. Tas ir tikai mans iekšējais emocionālais barometrs, kas nostrādājis konkrētajā brīdī. Un, iespējams, tevi nemaz neuzrunās.
Saraksta beigās ietveru arī daudzās grāmatas, kas saņēmušas 4 zvaigžņu vērtējumu- tieši tās es tev iesaku izlasīt, daudzas no tām, iespējams, kļūst par tavām mīļākajām grāmatām.
2022 bija ļoti emocionāls un iztukšojošs gads, bet par spīti visam- raibi krāšņs grāmatu gads. Paldies par iespēju lasīt tik dažādus un brīnumainus literārus darbus! Nevaru sagaidīt, ko nesīs 2023.gads.
Tiekamies grāmatu lappusēs!
TOP 10 (grāmatu secībai nav svarīga nozīme)
Valērija Perēna
"Svaigs ūdens puķēm"
Grāmata, kuru lasot neskaitāmas reizes uzmetās zosāda un tikpat reizes bija jāraud.
Mana gada grāmata.
Man tāda noteikti bija “Svaigs ūdens puķēm”. Manī virmoja tik daudz emociju, traucoties cauri šim stāstam. Viskarstākajā vasaras dienā ādu pārklāja zosāda un lija asaras. Bet vienīgais, ko spēju ierakstīt goodreads ir “Šī gada skaistākā, jutekliskàkà un aizkustinošākā grāmata!”. Taču nav saskaitāmas reizes, cik es šo grāmatu pieminu privātās sarunās. Nebeigšu ieteikt šo brīnumaino darbu. (Zvaigzne ABC, tulkotāja Ilze Fogele)
Serhijs Žadans
"Internāts"
Līdz ar grāmatu manā istabā ienāk nāve beigta suņa smakas veidolā, kā veca žļurkstoša trauku lupata uzjundī trūdošas gaļas smaku. Aiz loga zelta rudens, saule caur netīro logu sazibina saules saķēnus, bet man nāsīs vēljoprojām asi dedzinošā smaka kairina visas maņas. Man kauns savā istabas siltumā apcerēt citu nāves smaku un nenoslēpjamās bailes, kamēr kāds sapņo vēl vienu stundu piemānīt kaulainās nepielaužamo dienas plānu. Bet Serhijs raksta tik skaisti, ka es burtiski kaifoju no sarakstītā teksta, it kā posta vietā būtu apraksts par lēni krītošām bērza lapām un skolas ekskursiju pievārtē. Serhijs raksta tik izjusti dzīvi, ka es reizē ar varoņiem izbailēs kožu lūpās, sajūtu sniegā izbristās žļurskstošās kājas, atsalušos pirkstus un bada sajūtu ķermenī. Serhijs liekas ierakstījies tajā visā tik patiesi, ka šausmas lien laukā no katras lappuses un gluži kā tvana gāze palēnām piepilda manu istabu. Līdz beigām elpot nav vairs iespējams, jo vien pāris miljonu soļu attālumā, kādam tas viss ir pa īstam.
🍂Manējā. Tavējā. Savējā. Serhijs raksta par karu un par pusēm, kuras tā sajaukušās, ka nav vairs iespējams atšķirt. Tādos brīžos, izrādās, nepaspāv tāda iespēja, kā saglabāt neitralitāti. Serhija varoņi- pelēkie cilvēki, kas pat nespēj savu pelēko dzīvi dzīvot kā paši vēlētos, kara apstākļos atrod sevi pozīcijā, kad jāpieņem lēmumi, kas var ietekmēt ne tikai savu, bet arī citu dzīvību. Detaļas ir tik plosoši reālas, ka ir neiespējami abstrahēties, līdz attopies, ka esi iekšā stāstā- viens no neredzamajiem tēliem, meties līdzi spriedzes pilnajā stāstā, kas nokaitē nervu galiņus līdz aukstākajai satraukuma pakāpei, radot trauksmi, bailes un pārdzīvojumu.
🍂Abstrahējoties no šausminošā stāsta, Žadanam ir prasme nolemtajā vēstījumā ienest absurdu melno humoru, kas par spīti visam iznes tekstu laukā no nospiedošā tumšuma. Tas ir kā tajos izmisuma brīžos, kad ir tik slikti. Tik slikti, ka vienīgais, ko ir iespējams vēl izdarīt- smieties par to, cik viss ir absurdi slikti. (Jāņa Rozes apgāds, tulkotāja Māra Poļakova)
Monika Kompaņikova
"Piektā laiva"
Man trūkst vārdu..
Man vajag šo sagremot.
Tā es teicu vakar..
Esmu satriekta un manī ir tik daudz jautājumu, gribas lasīt vēlreiz, ķerties pie jebkura vārda, it kā tie man spētu sniegt atbildes. Kāpēc? Kāpēc šis romāns ir dzīvāks par dzīvi, smejoties acīs netaisnībai un iespējamajiem glābšanas riņķiem. Kāpēc sagrautie sagrauj citus, it kā nesaprotot, cik neizdzēšamas brūces gadiem cirtīsies vaļā, velkot šo sabojātības ķēdi līdzi kā savas nespējas upuri. Dažkārt man gribētos, kaut daži spētu izlaist savu bērnību- ātrāk pieaugt un spēt izrauties no nebeidzamā tumsības loka, kur smird pēc alkohola un vardarbības, vientulības un brutalitātes. Viņi taču nav pelnījuši, ka to, kas viņiem jāpiedzīvo sauktu par "bērnību". It kā katra diena, kas kā izdzīvošana velkas mūžību, spētu attaisnot ilūzijas, ko nekad nenāksies piedzīvot.
"Piektā laiva" ir kārtīga purva grāmata, kuru lasot es smoku un krītu dziļāk pārtumšotā akacī, pretojoties bezcerības gūzmai, kas krīt virsū viena pakaļ otrai. Par mazajām Jarkām mēs lasām tikai no avīžu virsrakstiem, kā par Liepājas puisīti, kas blakus visām redzīgajām acīm eksistēja, nevienam nevajadzīgs, līdz visus satricināja viņa nāve, it kā viņa izdzīvošana pirms tam būtu pašsaprotama.
"Mēmo asaru jūra" - tieši tā un ne savādāk man gribas nosaukt šo romānu, kas dedzina un reizē saldē līdz gribas to izdzēst no prāta pavisam. Sadedzināt oglēs un izpūst pelnus okeāna putās, it kā tas nogludinātu visas pasaules ciešanas un netaisnību. Es nespēšu aizmirst šo romānu, jo kā lai dzīvo tālāk, tieši tāpat kā es nevienam to neieteiktu, jo katram pašam jāsaprot savs skumju un pārdzīvojuma slieksnis.
Purva grāmatas neiesaka, tās tevi atrod pašas, jautājums ir, cik dziļi tu esi gatavs nirt.
Ja šai grāmatai ir zvaigznes, tad tās visas mani uzsķērdušas pušu..
Ps. Noteikti noskatīšos 2017.gadā uzņemto filmu "Little Harbour" ("Piata lod"), kura saņēmusi 7 kino festivālu balvas. (Pētergailis, tulkotāja Aiga Veckalne)
Xinran
"The Good Women of China"
Xinran ir Ķīnas sieviešu balss, kuru jābūt drosmei sadzirdēt. Vai tu esi pietiekami drosmīga?!
Tas, ka ķīniešu žurnālistes dokumentālais darbs par Ķīnas sieviešu dzīvesstāstiem būs lielisks, man nebija ne mazāko šaubu, bet es negaidīju, ka romāns pārsniegs jebādas manas gaidas, iepriekš izlasīto un atstās mani ar vaļēju muti.
Vairāk kā gadu atpakaļ es izlasīju Tibetas mīlasstāstu, ko bija sarakstījusi šī pati autore. Kā radio žurnāliste, kuras programmas par sieviešu dzīvi bija kļuvušas populāras, Xinran varēja ceļot uz vietām Ķīnā, kur "parastam" cilvēkam nebija ļauts. Tas bija kas neredzēts un nedzirdēts- valstī, kur sievietēm gadsimtiem nav bijusi teikšana, tika dots vārds radio programmā. Sievietes arī pēc raidlaika ierunāja stāstus automātiskajā atbildētājā, neskaitāmi simti vēstuļu ik dienas pārpludināja redakciju, bet pati Xinran nokļuva visnetipiskajās vietās, lai sadzirdētu un saprastu Ķīna sieviešu kodolu un būtību. Ņemot vērā pastāvošo varu un cenzūru, daudzi no stāstiem un tēmām tika kancelēti un noklusēti. Tikai 90to gadu beigās, kad Xinran nolēma pamest Ķīnu un pārcēlās uz Londonu, viņa uzdrošinājās šos stāstus publicēt. Atbildība un svarīgā loma šo sieviešu priekšā, uzticot vislielākos noslēpumus, bija tik liela, ka Xinran bija gatava pakļaut sevi briesmām, kad kādu dienu viņai uz ielas uzbruka laupītājs. Viņa nebija gatava šķirties no manuskripta, kas tobrīd atradās somā.
Es jums nevaru atstāstīt šos stāstus, daži no tiem ir tik šausminoši, ka šausmu filmai būtu gatavs scenārijs. Vīriešu vara pār sievieti neredz ģeogrāfisko, politisko vai etnisko atšķirību, tāpat kā seksuālā vardarbība kā ierocis iznīcināt sievieti ir bijis laiku laikos kopš pastāv cilvēce. Un tomēr, arvien no jauna lasot šo grāmatu, ir prātam neaptverami, kā šie ir īstu, dzīvu sieviešu stāsti nevis fikcija.
Niklass Nats o Dāgs
"1793"
Vai esi gatavs/-a hipnotizējoši šokējošam stāstam, kuru vairs nebūs iespējams izdzēst no atmiņas?!
Ja esi- šis būs mežonīgākais brauciens vēsturiskā trillerī, kādu jebkad būsi piedzīvojis/-usi.
Šo nav vairs iespējams izdzēst no atmiņas- stāsts un to varoņi, kas murgu veidā ieziemojas atmiņu kambaros, atstāj tik spilgtu ietekmi, ka nezinu, vai kādam autoram būs iespējams šo pārspēt. Un ar to es domāju arī pašu zviedru autoru Niklasu Natu o Dāgu- skaidrs ir viens, pašam pārspēt sevi ir ar katru nākamo reizi arvien grūtāk, katrs nākamais mēģinājums ir vien kā blāvs koppapīrs pirmklasnieka līniju burtnīcā. Ņemot vērā, ka šī ir autora debija (!) un lielākais atbalstītājs un sponsors grāmatas izdošanai ir neviens cits kā Fredriks Bakmens (tā Zviedrija laikam tomēr ir sasodīti maza), man gribas skaļi applaudēt par šo sensacionālo sniegumu.
Pasniegt vēsturisku romānu ar detektīvtrillera elementu tik aizraujoši, ka lasītājs burtiski tiek hipnotizēts grāmatas lappusēs. Wow!
Nekāds grāmatas biezums nav šķērslis, ja lasāmais ir gardāks par popkornu,bet netiec maldināts- nekā salda šeit neatradīsi, tieši pretēji- autors neskopojas ar šausminošām, atbaidošām, brutālām ainām. Šis noteikti nav darbs maigi jutīgiem lasītājiem, jēziņ- šo grāmatu drīkstētu izsniegt tikai ar ārsta atzinumu, ja vakaros nav jādzer sirdszāles. 18.gs. beigas Zviedrijā ir tālu no romantisma un maiguma-smakas, netīrība, varmācība gluži kā dēles lien laukā no nodaļām, tajā pat laikā nav iespējas pārtraukt lasīt- stāsts burtiski iesūc tevi iekšā bez iespējas atvilkt atelpu.
Vienā mirklī man sāk likties, ka esmu sākusi lasīt šausmu literatūru. Kā gadījās, kā ne- tieši pirms gulētiešanas. Nakts murgi garantēti, vienīgais veids, lai tos izgaisinātu, ir celties četros un turpināt piebeigt šo šausminoši šokējošo kriminālromānu. "Šerloks Holms" krustojumā ar barbrisko "Pētera Imperatori" ir maza ievirze, kurā plaknē darbojas "1793", un tomēr- tas ir unikāls savā meistarībā un laikmeta atainojumā. Ar savu unikālo šarmu- šajā gadījumā- smaciņu. (Zvaigzne ABC, Tulkotāja Inga Grezmane)
Vinko Mēderndorders
"Sirds plaukstā"
Esmu atradusi šī gada grāmatu skolas vecuma bērniem! (Vismaz pagaidām nezinu, kas šo troni varētu gāzt) 5⭐️es dodu ļoti reti.
Vai ir iespējams uzcelt grāmatu slavas mākoņos, nepasakot neko daudz par to?! Uh, dažkārt man liekas, ka uzdevums izstāstīt tikai mazlietiņ par izlasīto (nemēģinot ne mazākajā mērā atņemt katra lasītāja pirmtiesības uz SAVU grāmatpieredzi) ir tik grūti, tajā pat laikā nododot savu sajūsmu, kas izmutuļojusi caur mani lasot kādu īpašu darbu.
Šis darbs ir īpašs! Burvīgs! Brīnišķīgs! Tie lasītāji, kuri baidās no bērnu grāmatplauktos paslēptajām grāmatām, pat nenojaušs, cik skaistu pasauli palaiž garām. Tik ļoti sirdi sildošs, skumji skaists un līdz dvēseles dziļumiem tīrs ir šis slovēņu autora darbs!
Interesanti, ka slovēņu oriģināldarba nosaukums ir "Kit na plaže" ( valis pludmalē), kad tik ļoti atbilst grāmatas vēstījumam. Taču šajā reizē, lai arī pilnīgi mainīts nosaukums latviski "Sirds plaukstā", tas gan precīzi attaino satura sensitīvāko daļu, gan rada pats savu burvīgo apzīmējumu.
"Sirds plaukstā" iesākas kā vecmammas ar roku uzkulta debesmannā- gaisīgi virmuļojoša ar bērnišķīgu vieglumu un ironisku burbuļošanu. Līdz vienā momentā caur gaisīgumu uzkožos uz dzērveņu ogu skābajām notīm. Te nekas nav tā kā sākumā izliekas un vienā momentā jauniešu romāns iegūst smeldzīgi skaudru nokrāsu. Bet tomēr, tomēr. Šis nav darbs, kas sažņaudz un velk dzelmē, gluži pretēji- te mīlestība ir tik visuresoša, starojoša un apņemoša, ka nav iespējams sevī neielaist šo sirsnības devu. Acis mirdz no sirsnīguma, līdz asaras aizmiglo skatu. No aizkustinājuma, no sirsnības, no cilvēkmīlestības.
Par ko ir "Sirds plaukstā"?
Nika ar ģimeni ir atgriezusies atpakaļ uz dzīvi Slovēnijā un turpina skolas gaitas 8.klasē. Nika ir asprātīga, izpalīdzīga, ļoti gudra un talantīga. Skolas biedri viņu pieņem par savējo. Taču Niku nomāc kāds noslēpums, kas draud izjaukt viņas uzbūvēto pasauli.... Kāds- tas tev būs jāatklāj pašam/-ai...
Lotes Vilmas vāka ilustrācijas komplimentē šai trausli skaistajai grāmatai. (Aminori, tulkotāja Māra Gredzena)
Marjus Marcinkevičs
"Akmentiņš"
“Mamm, neraudi"- mani apskauj mans mazākais dēls. Viņš vēl ir pārāk mazs, lai saprastu sakarību starp manām asarām un viņam priekšā izlasīto tekstu.
Šī lietuviešu autora Marjusa Marcinkeviča grāmata "Akmenelis" mūsu plauktā atrodas jau vairāk kā gadu, lai arī pati neskaitāmas reizes biju sajūsminājusies par šo vērtīgo darbu, pētījusi lieliskās ilustrācijas, lasījusi skaļi priekšā to nebiju. (Lietuviešu valoda lai paliek vīram un bērniem).
Ar milzīgu sajūsmu priecājos, ka arī latviski pie mazajiem lasītājiem atnākusi šī kaimiņvalstu grāmata. Pēc "Sibīrijas haikām" šī ir kā loģisks papildinājums smago tēmu cilāšanai bērniem saprotamā tekstā un veidā. Tikai pēdējos gados ir izveidojusies kara/izzsūtīšanas/bēgļu gaitu/ebreju stāstu radīšana mazākajai lasītāju auditorijai, apvienojumā ar augstvērtīgu vizuālo noformējumu.
Tāpēc šis ebreju stāsts ierindojas uz palikšanu grāmatu plauktā. (Un pievienojas "Puika ar suni", "Sibīrijas haikas", "Ir mēness zelta kuģis".)
Ļoti izbaudīju Ingas Dagiles ilustrāciju, vienoto krāsu gammu ieturēšanu cauri visam stāstam. (Zvaigzne ABC, tulkotāja Marika Taube)
Ania Ahlborn
"Brother"
Labākajām šausmām, kādas esmu lasījusi, dodu 5⭐️
🌑Nav jau tā, ka es to vien darītu, kā ienirtu šausmu literatūrā, bet tuvojoties veļu laikam, šī bija pelēkā zona, kurā gribējās ienirt. Tas nebūt nenozīmē, ka ilgojos pēc banāliem šausmu tēliem, kas neļauj naktīs gulēt un vienkārši biedē ar savu ārprātu.
🌑Vislielākās bailes iedveš visreālākie tēli. Polijā dzimusī Ania Ahlborna savā romānā “Brother” kā šausmu elementus izmanto tieši cilvēku tumšākās dziņas. Un tieši tas padara šo grāmatu neciešami ārprātīgu. Tik brūču uzplēstu, it kā būtu ar seju iegāzies fekāliju piesārņotos dubļos.
🌓Tik šausminoša, asiņaini grafiska, psihiski traumējoša, un reizē fascinējoši lieliska. Talantīgai rakstniecei, kura ar savu pašpublicēto šausmu darbu kļuva par Amazon pārdotākā šausmu romāna autori, bija visas iespējas rakstīt par jebkuru tēmu. Bet bērnību pavadot rotaļājoties kapos, autore nevarēja apspiest savu dabisko vēlmi fascinēties par ērmīgo un baismīgo. Kā pati Ania saka, viņa neizvēlējās šausmu žanru. Tas izvēlejās viņu.
🌓Tālu prom no lielceļa un apdzīvotām vietām, senā lauku sētā dzīvo pavisam parasta ģimene. Vienīgais ar ko viņi atšķiras no citiem, ir viņu apsēstība ar slepkavībām. Vienīgi jaunākais dēls Maikls, gadu gadiem klusi paklausījis ģimenes norādījumiem, sāk ilgoties pēc savādākas dzīves ārpus….
✂️✂️✂️✂️Brīdinājums- grāmata nav katram, maigai dvēselei tā var būt traumējoša un šokējoši neatgriezeniska. Visas grāmatas garumā ieteicams turēt blakus pulsa mērītāju, lai starp augstajiem rādītājiem ļautu atvilkt elpu.
📍Ja visa šausmu literatūra būtu tik talantīgi uzrakstīta, es pārkvalificētos.
“Brother” mani neatstās nekad…
Bruce Perry
"The Boy who was Raised as a Dog"
Ja man būtu iepējams izvēlēties jebkuru terapeitu, es gribētu, lai tas ir tāds kā Bruce Perry- tik iejūtīgs, tik ieinteresēts bērna attīstībā un problēmas atrašanā, tāds, kurš nebaidās nostāties pret vispārzināmām ārstēšanas praksēm. Tāds, kurš nežēlo laiku, lai atrastu īsto pieeju pie katra pacienta, neizrāda savu pieaugušā dominanci, ļauj mazajiem pacientiem pirmiem izrādīt interesi un iesaisti. Nenoliedzama ir Perry iesasaiste bērnu smadzeņu attīstības izzināšanā, tāpat arī norādot, cik daudz psihiatrijā ir nezināmā un, cik daudz kļūdu pieļauts izpētē un ārstēšanā.
Šie ir reāli, dokumentāli stāsti, kuros terapeits Bruce Perry stāsta par saviem mazajiem pacientiem. Katrs gadījums ir šokējošs, pārsteidzošs un neticams. Gan vardarbības upuri, gan sektas dalībnieki, gan neiedomājamas rīcības seku upuri. Lasot gribas, kaut šis viss būtu autora izdomājums nevis realitāte, kas noticis ar neaizsargātiem bērniem. Reizē ar dokumentālajiem stāstiem, Perry tik daudz aizraujoša izstāsta par smadzeņu ietekmi, stimulācijas nozīmi un ietekmi uz bērna attīstību. Ļoti, ļoti interesanti.
Iesaku ne tikai tiem, kam interesē terapija vai dokumentāli stāsti, bet jebkurai personai, kurai ir saistība ar bērnu audzināšanu. Ar piebildi, ka spēsiet izturēt šokējošo gadījumu aprakstu.
Marija Parra
"Vafeļu sirdis"
Saltā ziema saldē sirdi?! Tad zini, ka šī ir sirdi sildošākā bērnu grāmata, ko izlasīt ikvienam! Ikvienam!
Man ir pēdējais laiks pieteikties uz botoksa injekcijām. Nevar taču lasīt 198 lapasspuses bērnu grāmatā un nespēt atslābināt seju, kas savilkta smiekla krunciņās. Bet varbūt man vienkārši jāļaujas, jo arī “..vectantei sejā ir skaisti raksti no nemitīgas smaidīšanas”.
Dzīvē nav ne smakas no garlaicības, ja ir tāda draudzene kā Lēne. Pat, ja tev ir tikai 9gadi un ikreiz no labākās draudzenes trakajām idejām trīc ceļi, tu dodies kopā piedzīvojumos. Trille un Lēne ir norvēģu Maksa un Morics.
Nav jau tā, ka “Vafeļu sirdīs” ir tikai nevaldāmi smiekli. Ir arī skumjas. Tādas klātesošas un īstas. Kā jau īstā dzīvē piederās.
“Tie, kuru mums pietrūkst, ir mūsos.”
(Liels un mazs, Tulkotāja Jolanta Pētersone)
Grāmatas, ko noteikti iesaku izlasīt-
