Tommi Kinnunens

"Nožēlu neizteica" 2022

 

Tommi Kinnunen 
"Ei kertonut katuvansa" 2020

DSC_9410SK

 

"Viņai visu atlikušo mūžu būs jācieš klusu un jāizvairās no visiem jautājumiem par kara beigām, vāciešiem un viņas saistību ar karu." (235.lpp.)

 

Es melotu, ja teiktu, ka mani pārsteidza grāmatas lieliskums, jo Tommi Kinnunens ar savām iepriekšējām grāmatām "Četru ceļu krustojums" un "Stikla upe" pārliecināja mani par savu noslīpēto rakstīšanas talantu, ar savu īpatnējo rakstīšanas stilu, ļaujot ieraudzīt krēslas zonu skarbos dzīvesstāstos. Arī "Nožēlu neizteica" piesaka sevi niansēti pārliecinoši, reizē kliezoši, reizē pieklusināti ļaujot sadzirdēt Somijas sarežģītās vēstures lappuses. Un izrādās, ka tik maz zināms par Somijas pagātni, tāpēc vēsturiskā fona izaicinošais attainojums, ne tikai ļauj nojaust kara plosīto likteņu komplicētību, bet arī uzdot neskaitāmus jautājumus, kāpēc tā un ne citādi rīkojas varoņi.

 

"Nožēlu neizteica"  ir kā niecīgs dzīpars, ko no liela vēstures kamola izvelk Kinnunens, ļaujot lasītājam pašam izvēlēties soģa vai līdzjutēja lomu. Līdzpārdzīvošana un empātija viļņveidīgi mijas ar nesaprašanu, ar nepateikto, noklusēto un rīcības sekām. Galu galā, kara apstākļos visu izšķir mirklis. Un tieši mirkļa lēmumi ir tie, kuriem grūti atrast racionālu pamatojumu.

Laikā, kad karavīru formas mainās viena pēc otras, ir nesiepējami pielāgoties, bet gribas ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot. Šī ir grāmata, kurā runā par karu pēc kara. Kā ir iespējams dzīvot pēc tam? Vai ir iespējams atgriesties iepriekšējā dzīvē, vai ir iespējams attaisnot savus lēmumus un saglabāt neitralitāti?! Un reizē šī ir ceļa grāmata, kurā gājiens mājup ir mīnēts, tiltu sabombardēts, bada sajūtas pilns un kaisīts izmisumā. Nejauša draudzība šeit ir gaistoša, jo vienojošais elements ir bailes no atmiņām, kuras gribas aizmirst. Bet, vai ceļš mājup ir arī ceļš atpakaļ no sevis?

 

1945.gads. Piecas somietes, kas sadarbojušās ar vācu armiju un strādājušas Norvēģijā, no Lapzemes ar kājām mēro ceļu uz mājām, cauri Somijas tundrai. Izsalkums, sabombordētais ceļš mijas ar izmisumu un bailēm. Varām mainoties, viņas- nodzītiem matiem, pazemotas, no vācu sabiedrotajām kļuvušas par "friču maukām". Nīstas un nievātas, viņas bēg atpakaļ uz dzimtajiem ciematiem, lai meklētu piedošanu par savu nodevību. Bet, vai ir iespējams atgriezties?! Iemesls, kāpēc somietes devās līdz vācu armijai uz Norvēģiju, katrai ir cits, bet lielākoties tā bija vēlme pēc labākas un pārtikušākas dzīves.

 

"Cik gan daudzas uz Norvēģiju bija devušās tā paša iemesla dēļ kā vīrieši, kas agrāk brauca uz Ameriku: meklēt labāku dzīvi?" (196.lpp.)

 

"Nožēlu neizteica" ir kā Slavomira Raviča grāmatu "Ilgais ceļš" apvienotu ar Heteres Morisas "Cilkas ceļojums"- savijot vīriešu dominējošo varu pār sievieti kara apstākļos ar bēgšanu mājup un šķēršļus, kas neviesmīlīgā zemē jāpārvar, kā arī nejaušiem likteņa pagriezieniem, kas maina turpmāko likteni.

 

Vērtīga lasāmviela, kas nemoralizē, bet demonstrē faktus. Grāmata, kurā nav tikai melnais un baltais, labais un sliktais, jo viss ir sajaucies kopā tā, ka nav iespējas izšķirt robežas. Daudziem latviešu lasītājiem šī Somijas vēstures epizode būs jaunatklājums un garantēta viela pārdomām.

 

 

"Dīkdienība maksāja dārgi, un pie viņiem jaunība bija atkarīga nevis no gadiem, bet vecāku turības." (89.lpp.)

 

 

4 zvaigznes

 

 

 

Tulkotāja: Maima Grīnberga

Izdevniecība: Zvaigzne ABC