Eowyn Ivey

"The Snow Child" 2012

DSC_9020SK

Maģiska, maģiska grāmata, kura savās skumjās slīcina un saldējot karsē, kā dūraiņos sasalušie pirkstu gali, kas dedzina, tiklīdz sajūt istabas siltumu. 

Autores debija, kas ar savu fascinējošo dabas mīlestību atkausē ikviena lasītāja sirdi, ļaujot noticēt brīnumiem un tam maģiskajam, kas piepilda sajūtas kā no krāsns izņemti vecāsmātes pīrāgi. No senās krievu pasakas par "Sniegbaltīti", uzburts pasakains romāns, kurā skumjas un tukšuma alkas pēc neesoša bērna, ir fiziski sataustāmas.

"It was beautiful, Mabel knew, but ut was a beauty that ripped you open and scoured you clean so that you were left helpless and exposed, if you lived at all." (8-9.lpp.)

1920.gads. Mabela un Jacks pirms vairākiem gadiem ir zaudējuši nedzimušu bērniņu. Šīs zaudējuma sāpes un alkas pēc bērna ir tik milzīgas, ka abi nolemj sākt jaunu dzīvi nekurienē, dodoties uz svešo un nepieradināto Aļasku. Šeit, bez ģimenes un draugiem, abi dzīvo atsvešinātu dzīvi. Mabela ir tik izmisusi, ka vienīgo izeju no ciešanām, viņa redz noslīcinoties. Tomēr iepazīšanās ar attālajiem kaimiņiem, kas kļūst par daļu no ģimenes, dod pārim cerību uz iesakņošanos šajā mežonīgajā zemē. Kādā dienā, kad sniegpārslas pārklāj zemi, ļaujoties nebēdnībai, abi no sniega izveido sniega meitiņu. Drīz pie viņiem sāk ierasties maza meitenīte ar sniegbaltiem matiem, gluži kā pasakā par Sniegbaltīti. Bet meitene ir īsta, nepieradināta un brīva... 

Lai arī šai pasakai par sniega meiteni ir dažādas variācijas, tā vienmēr beidzas skumji- nāk pavasaris un meitene līdz ar sniegu pazūd. Vai šajā neparastajā situācijā, kas neliekas iespējama, var piepildīt savas alkas pēc bērna? Vai šī mežonīgā burvība saplūst līdz ar dabu un to nav iespējams pārveidot pēc sava prāta..

Skaisti skumja, kaili mežonīga, pieputināta un fascinējoša ir šī grāmata par Aļasku un graujošām alkām. Lai arī šeit ir maģiskais pieskāriens, kuram reālistiskais prāts grib pretoties, šī ir vairāk par vienkāršu pasaku bērniem. Kaut kas tik trausls un reizē skaists ir šajā kailajā mežonībā. Šis ir arī stāsts par attiecībām, kurās neizrunāti vārdi un kopā neizsāpēti pārdzīvojumi, rada plaisas, kas ar laiku izveidojas kā nepārvarams bezdibenis.

"We are allowed to do that, are we not Mabel? To invent our own endings and choose joy over sorrow?" (132.lpp.)

Ja šo grāmatu lasa, kad aiz loga ir sniegputenis, tad emociju gamma paspilgtinās vairākkārtīgi. Un negribas doties prom no šī stāsta Aļaskas nekurienē. 

Brīnišķīgi skaisti. Tik skaisti aprasktīt sniegu un ziemu laikam var tikai, ja esi līdz kaulam piedzīvojis šo nepārejošo ledainumu, kas ieslīd dziļāk par kauliem.

"Or did fear drive her? Fear of the gray, not just in the strands of her hair and her wilting cheeks, but the gray that ran deeper, to the bone, so that she thought she might turn into a fine dust and simply sift away in the wind." (33.lpp.)