Igne Zarambaite
"Melndzelmji" 2022
Ignė Zarambaitė
"Juodavandeniai" 2020
"Sāku prātot, ka mēs visi esam kā melndzelmji. Vienlaikus gan gaismas, gan tumsas radījumi. Reizēm alkstam, reizēm ienīstam, reizēm kādam palīdzam, bet reizēm tiesājam." (134.lpp.)
Melndzelmji- viltīgās mares dievietes Jumpīras tumšie palīgi, kas noslīcina cilvēkus. Kas viņi ir? Melnie spēki vai taisnības lēmēji, kas nosaka citu likteni?
Šajā jauniešu detektīvā teikumi skan, kā brienot pa dubļaini stindzinošu upes gultni- šļakstās uz visām malām, bet pēdas no pirkstgaliem līdz papēžiem iestieg glumajās dūņās, ceļi ļimst un nav iespējams izbrist krastā sausam, ja vien vispār ir iespējams no šī stāsta izkārnīties laukā.
"Melndzelmji" ir tas tumšais purva stāsts, pēc kādiem es alkstu- ar simtiem tumši pelēko izmisuma nokrāsu, kas cenšas viena otru pārspēt savā drūmumā. Ja reiz esi ielīdis purvājā, nāksies vien skatīties acīs akacim. Un te to ir neskaistāmi- vienaudžu apsmiešana, nievāšana, pusaudžu izmisums, dažādu aizliegto vielu lietošana, nāve, depresija un citas problēmas ar ko saskaras trauslajā jauniešu vecumā.
Sešpadsmitgadīgā Ana ir izgudrojusi sevi no jauna, it kā svara nomešana un vārda mainīšana ļautu nomest veco ādu un izmainīt personību. Bet uzsākot draudzību vilku barā, Ana mēģina no sevis izdzēst upura lomu, pašai kļūstot par plēsēju un medījot citus vājākos. Pēc kādas izaicinājuma nakts, kurā jauniešu grupa laivās dodas uz pamestu namu applūdušā teritorijā, viena no meitenēm neatgriežas. Atmiņas par notikumiem tajā naktī, sajaukušās ar alkoholu un citām vielām, vijas ar murgiem un fantāziju, to visu gribas noslīcināt tāpat kā uzplaikstnījumus no iepriekšējās dzīves, kad Ana vēl bija Anika. Kas notika ar Deimanti? Un, vai mistiskie tumšie tēli melndzelmji nav ikvienā no mums- gatavi tiesāt un slīcināt?
"Tātad...cilvēks- ūdens. Daži ir kā upe, citi kā avots, trešie kā jūra, bet visi mainīgi, jo tāda vienkārši ir mūsu daba....(..).. Ūdenim ir gan virsma, gan dibens, taču vissvarīgākais ir tas, kas atrodas starp šīm divām robežām." (116.lpp.)
Ignes Zarambaites teksts ir nostrādāts kā asa lāsteka- jo vairāk tveries pie vārdiem, jo ātrāk tas kūst tavās rokās un materializējas unikālā veidolā, ļaujot slāni pa slānim izklāties apziņā. Plūstošs un reizē gaistošs, dzejiski hipnotizējošs un tumši ievelkošs. Te nav jāmeklē pēc pareizājām atbildēm, jo autore vairākkārtīgi vedina sapludināt iztēli ar realitāti, ļaujot katram tekstu saprast pa savam.
Pusaudzība ir tā, kas velk mūs dzelmē, pārraujot visas saiknes ar bērnišķīgo naivumu, kurā neskatoties uz drūmo realitāti, dominē vēlme būt labam un ticēt brīnumiem. Pusaudzība nesaudzē. Pusaudzība iegrūž ledainā ūdenī un liek cīnīties ne tikai ar tumsu, kas valda citos, bet arī to piķa melnumu, kas mīt mūsos pašos. Pusaudzība lauž un veido pa savam. Pusaudzība ir kā neeksistējoša teritorija, kurā tik viegli apmaldīties savos lēmumos, sagrūt zem savas izveidotās maskas un pazaudēties tumšākajos purva nostūros.
Latviešu izdevums ar Ellas Mežules ilustrācijām niansēti uztver dzelmes spēcīgo vilinājumu, no kura ir grūti atrauties, detaļās iestrādājot palu ūdens duļķainumu un kontrastējošo sapņaino ilgu apelsīnkrāsu.
"Kā tad mēs paši varam zināt, kas patiesībā esam, kamēr slimīgi nīkuļojam, ne reizi nesaplaukuši ziedos." (25.lpp.)
Aizveru grāmatas vākus. Bet kaut kur tālākajā plānā dzirdu skalojamies palienas ūdeņus, kas ar šļakstošu skaņu atduras pret mālainajiem krastiem.
4+ zvaigznes
Tulkotāja: Dace Meiere
Izdevniecība: Jānis Roze