Iveta Troalika

"Tūlīt paliks labāk" 2021

DSC_2431SK

"Mums ir tāda kā neredzama saitīte pa vidu. Pat ja es negribu, es tik un tā eju pie viņa." (104-105.lpp.)

Pieaugšanas vecums (variet to saukt par trauksmaino pusaudžu vecumu) ir tik sensitīvs, nervu galiem atkailināts un postošs. Vecums, kad palikt vecāku siltajā azotē gluži vienkārši nav iespējams, bet māka izdzīvot plašajā pasaulē ir tik nepārliecinoša. Brīžos, kad mazais pieaugušais šķiļas laukā no bērnības čaulas, pat vislielākais plēsējs var maldīgi tikt pieņemts kā glābējs. Pieaugšanas vecums ir tik kontrastaini melnbalts, un pasaules dalīšana šaha lauciņu toņos nebeidzas ar  apkārtējiem. Vislielākie tornado plosās dziļi iekšienē, mēģinot apklusināt savu sargājošo intuīciju. 

Iveta Troalika gluži kā ar zivju ķidāšanas nazi uzšķērž pusaudzības trauslo virskārtu un urķējas tumšajās iekšās, lai izvilktu gaismā postošo attiecību sintēzi. Var jau teikt, ka tā ir grāmata pusaudžiem, bet varoņu vecums, vide vai viedums šeit nespēlē nozīmīgāko lomu. Toksiskas attiecības nešķiro briedumu vai pieredzi, ar laiku tās vienīgi var iegūt vēl rafinētāku un sarežģītāku veidolu, it sevišķi, kad vēlāk tiek iesaistīti bērni un īpašums. 

Emocionāla, fiziska un seksuāla vardarbība, mobings, narkotiku lietošana, toksiskas attiecības ir tikai dažas no tēmām, ko autore apraksta romānā "Tūlīt paliks labāk". Ir brīži, kuros gluži kā meksikāņu seriālus skatoties gribas kliegt galvenajai varonei "Bēdz", labi apzinoties, ka ir tik viegli būt skatītājam (lasītājam) no malas. Es pazīstu bailes, kad šķiršanās kaislē tev draud, ka griezīs vēnas, solot pašnāvības draudus novelt uz manas dzīves sirdsapziņu. Kad tev ir 16 un skaidrais prāts starp mācībām cīnās ar rozā brillēs iestrēgušu emocionālo pusi. Kad viss liekas tik ārpasaulīgi apokoliptisks- it kā šodiena būtu pēdējā diena un nekas cits ārpus tavas dzīves epopejām vienkārši nepastāv. 

Troalika ir spējusi pusaudžu stāstu aiznest līdz pieaugušo auditorijai, ar cerību, ka atradīsies līdzcilvēki, kuri saodīs toksisko attiecību indi pa gabalu un spēs būt līdzās, lai apturētu postošo iedarbību, pirms tā paralizējusi pēdējās sapņu paliekas. 

"Viņi grib pazemot un mocīt, klusiņām, nemitīgi, lai nepaliek zilumi, lai nav rētu, lai nekas nav pierādāms. Viņi grib, lai es raudu. Lai es izsmērējos pa grīdu, lienu uz vēdera un bēgu." (296.lpp.)

4 zvaigznes

Izdevniecība: Apgāds Mansards

DSC_2423SK