Mišels Velbeks

"Serotonīns" 2022

Michel Houellebecq
"Sérotonine" 2019

DSC_2918SK

"..ne jau nākotne, bet pagātne beidz nost, tā atgriežas, moka un saurbj, līdz beigās patiešām nogalina." 192.lpp.

Serotonīns jeb laimes hormons. Regulē mūsu sajūtas un garastāvokli. 

Rakstnieks provokācija- tas ir raksturojošais lielums, kas man nāk prātā, domājot par slaveno franču rakstnieku Mišelu Velbeku. To vērts paturēt prātā, ja pirmo reizi saskaries ar šī autora darbu, meklējot atbildes uz apbalvotajiem darbiem. Literatūra kā izaicinoša mākslas performance, kas nojauc robežas starp politkorekto un pieklājīgo, brīžiem atklāti nicinošo un izsmejošo. Man patiesi gribētos zināt, kā Velbeka darbus uztver feminisma pārstāves. Bet ne par to ir runa. Ja pieņem šo Velbeka spēju caur sevi izķidāt notikumus apkārt, pieņemot anti korektos sabiedrības noteikumus, tev pavērsies iespēja redzēt pasauli sev apkārt pavisam savādāk. Bez liekulības patosa un tieši tik viduvēji prasti, cik viduvēji ir Velbeka radītie varoņi.

Veselu pilngadību atpakaļ pie manis nonāca Velbeka "Elementārdaļiņas" un "Platforma". Toreiz sajūsminoties par ekscentriskajiem grāmatu vākiem, nemaz nenojautu, kādā aizskaroši neķītrā, drosmīgi izaicinošā un ironiski degradējošā pasaulē es nonākšu. Iekšēji sarku, lasot šos darbus publiski, līdz sapratu, ka vienīgi retajam izteiks šis Francijā tik skandalozi slavenais autora veikums. Manī pulsēja jaunas studentes asinis, kurā brīvība būt sev, meklēšanās un uzdzīve sita augstu vilni, līdz ar to Velbeks pievienojās Bukovska un Millera apjūsmotajam pulciņam. Šeit gan jāsaka, ka apjūsmošana nav viena vienīga ziedošanās apbrīna, drīzāk kā aplausi darbu spējai iziet no rāmjiem, provocēt lasītāju un izraisīt negaidītas emocijas. 

Tā kā zināju, ko no Velbeka gaidīt, "Serotonīns" nedz šokēja, nedz pārsteidza, nedz provocēja. Jutos, ka esmu atgriezusies atpakaļ laikā, tikai manī pašā kas ir mainījies (iespējams tie paši trakojošie hormoni). No vienas puses romāns man daudz lika atcerēties no savas dzīves, no otras, sajūta, ka esmu tuvu galvenā varoņa izmisīgajam skumju ceļam un dzīves otrai pusei, lika aizdomāties, kurp dodos es. Man šķiet, ka viss kas mums šodien ir vajadzīgs- serotonīns lielās devās. 

Velbeks nav lakmusa papīriņš, kas izpatīkot ikvienam lasītājam, mainīs krāsu gammas, lai pieskaņotos. Velbeks ir atvērtiem prātiem, kas dažādību nemēra tikai piena un siera produktos, bet spēj pieņemt, ka aiz katras siltas, putojošas piena glāzes līdzās stāv govs pļekas un mušu aplipis tesmenis. 

"Nāve tomēr beigās ņem virsroku, molekulu bruņojums saplaisā, un iesākas sadalīšanās process. Tas neapšaubāmi notiek agrāk tiem, kas nekas nav iekļāvušies šai pasaulē, kas nekad nav taisījušies dzīvot, ne mīlēt, ne tikt mīlēti; tie, kas vienmēr ir zinājuši, ka dzīve viņiem ir nesasniedzama. Tādu ir daudz, un viņiem, tā teikt, nav ko nožēlot.." (239.lpp.)

3.6 zvaigznes

Tulkotājs: Dens Dimiņš

Izdevniecība: Apgāds Jānis Roze