Xinran

"The Good Women of China: Hidden Voices" 2002

DSC_5608SK

 

 

"It was if a pen had grown in my heart." (229.lpp.)

 

Xinran ir Ķīnas sieviešu balss, kuru jābūt drosmei sadzirdēt. Vai tu esi pietiekami drosmīga?!

 

Tas, ka ķīniešu žurnālistes dokumentālais darbs par Ķīnas sieviešu dzīvesstāstiem būs lielisks, man nebija ne mazāko šaubu, bet es negaidīju, ka romāns pārsniegs jebādas manas gaidas, iepriekš izlasīto un atstās mani ar vaļēju muti.

 

Vairāk kā gadu atpakaļ es izlasīju Tibetas mīlasstāstu, ko bija sarakstījusi šī pati autore. Kā radio žurnāliste, kuras programmas par sieviešu dzīvi bija kļuvušas populāras, Xinran varēja ceļot uz vietām Ķīnā, kur "parastam" cilvēkam nebija ļauts. Tas bija kas neredzēts un nedzirdēts- valstī, kur sievietēm gadsimtiem nav bijusi teikšana, tika dots vārds radio programmā. Sievietes arī pēc raidlaika ierunāja stāstus automātiskajā atbildētājā, neskaitāmi simti vēstuļu ik dienas pārpludināja redakciju, bet pati Xinran nokļuva visnetipiskajās vietās, lai sadzirdētu un saprastu Ķīna sieviešu kodolu un būtību. Ņemot vērā pastāvošo varu un cenzūru, daudzi no stāstiem un tēmām tika kancelēti un noklusēti. Tikai 90to gadu beigās, kad Xinran nolēma pamest Ķīnu un pārcēlās uz Londonu, viņa uzdrošinājās šos stāstus publicēt. Atbildība un svarīgā loma šo sieviešu priekšā, uzticot vislielākos noslēpumus, bija tik liela, ka Xinran bija gatava pakļaut sevi briesmām, kad kādu dienu viņai uz ielas uzbruka laupītājs. Viņa nebija gatava šķirties no manuskripta, kas tobrīd atradās somā. 

 

"At that time in China, I might have gone to prison for writing a book like this." (229.lpp.)

 

Lasot arvien jābrīnās, kā Xinran nonākusi neparastās vietās un sastapusi unikālas sievietes, kuru stāsti ir tik satricinoši, neaptverami šaušalīgi un nepiedodami cietsirdīgi. Reizē ar kultūras un paražu atšķirību, milzīga ietekme Ķīnas sieviešu dzīvēs ir bijusi politikai un valdošajai varai, kas iznīcināja miljoniem ģimeņu un izpostīja neskaitāmu sieviešu dzīves. Un grāmatā pieminētie ir tikai daži no visiem stāstiem, kurus daudzu gadu garumā Xinran nācies dzirdēt.

 

Es jums nevaru atstāstīt šos stāstus, daži no tiem ir tik šausminoši, ka šausmu filmai būtu gatavs scenārijs. Vīriešu vara pār sievieti neredz ģeogrāfisko, politisko vai etnisko atšķirību, tāpat kā seksuālā vardarbība kā ierocis iznīcināt sievieti ir bijis laiku laikos kopš pastāv cilvēce. Un tomēr, arvien no jauna lasot šo grāmatu, ir prātam neaptverami, kā šie ir īstu, dzīvu sieviešu stāsti nevis fikcija.

Šķiet visvairāk mani šokēja pēdējais stāsts par Shouting Hill iedzīvotājiem un viņu barbarisko attieksmi pret sievieti- kā lietu, kā preci, kā darba rīku. Neskatoties uz 90to gadu ekonomisko attīstību Ķīnas pilsētās, pastāvēja vietas kā šis ciemats, kur nabadzība un izolētība no mūsdienu realitātes ir bijusi tik visaptveroša, ka nav iespējams no tās izrauties. Ciematā pastāvēja gan daudzsievība, gan "sievas aizņemšanās"- ar to domājot- pa dienu sieviete no cita vīra gatavo ēst, tīra un nes ūdeni, kas atrodas 2km attālumā, gan naktī tiek seksuāli izmantota. Sievietes nezināja, kurš ir bērnu tēvs, tāpēc bērni apkārtējos vīriešus sauca par ''tētis1", "tētis2", "tētis3" utt. Sievietei nav vērtības, tāpēc vairāki sieviešu dzimuma bērni tiek iemainīti ar blakus ciemu pret jaunu sievu. Ikdienas uzturs ir vien putra, tikai dzemdējot dēlu, sieviete tiek apbalvota ar vārītu olu zupu, tāpēc bērnu skaits tiek vērtēts ar - "cik olu zupas tu esi ēdusi?!". Dzemdējot meitu, sievietei netiek dāvāta pat olu zupa. Sākoties mēnešreizēm, meitenei tiek uzdāvinātas 10 lapas (jāņem vērā, ka vietā, kur atrodas ciems, nav koku, tāpēc arī lapas ir dārgums), kuras visas viņas dzīves laikā tiks izmantotas kā menustrāciju sūkļi, ko kaltē saulē un izdauza pret akmeņiem, jo ūdens ir tik dārgs un maz, ka to nevar izmantot mazgāšanai vai skalošanai. Apglabājot, šīs menustrāciju lapas ir vienīgais dārgums, kas sievietei pieder. Arī drēbes ir neticami rets resurs, ko reizi 3 vai 5 gados ģimene var atļauties, bet ko vispirms saņems ģimenes dēli. Ja kas paliek pāri, to uz maiņām dala ģimenes meitenes. Vienā ģimenē, kurā auga 8 meitas, bija tikai viens bikšu pāris, ko viņām savā starpā dalīt, līdz ar to, kamēr viena valkāja salāpītās drēbes un palīdzēja mātei mājas darbos, pārējās klintīs veidotajā namā veica citus darbus un skaitīja dienas, kad pienāks viņu kārta doties laukā. 

Xinran vienai ģimenei uzdāvināja visas savas paketes, bet dienā, kad devās prom, pamanīja, ka tās aizbāztas aiz ģimenes galvas bikšu jostas- kur tās tika izmantotas sviedru slaucīšanai. Es, protams, lauzu galvu, kas ar šo ciematu notiek pašlaik, kāda ir sievietes loma, vai viņas ir uzzinājušas par mūsdienām un iespējām, ko sniedz pasaule?! Kamēr šausminos, prātā maļas Xinran sacītais: "Out of the hundreds of Chinese woman I had spoken to over nearly 10 years of broadcasting and journalism, the woman of Shouting Hill were the only ones to tell me they were happy." (226.lpp.)

 

 

Stāsti nav tikai par izolētiem ciematiem, kuri pieturas pie senilām tradīcijām, Xinran satiktās sievietes ir arī ģenerāļu sievas, veiksmīgas biznesa sievietes un cietumnieces. Katra no viņām ir dzīvē saskārusies ar nodevību, vardarbību, ziedošanos un zaudējumu, taču reizē spējot saglabāt savu emocionālo kodolu, kas ļauj izdzīvot, neskatoties uz traumām.

 

"I did not dare  to tell them about the world beyond, or the way women lived there, for I knew that living with the knowledge of what they could never have would be far more tragic than living as they did." (223.lpp.)

 

Grāmata, kas sagrauj ticību taisnīgumam, šokē un piespiež novērtēt savas privilēģijas, dzīvojot kā sievietei mūsdienās demokrātiskā valstī.

 

4.5 zvaigznes

 

Izdevniecība: Vintage