Agnese Rutkēviča

"Skumjais laikmets

Esejas par mākslu, cilvēkiem un dzīvi"

2022

DSC_0620SK

"Katram pašam ir tiesības savu privāto tumsu sist krustā. Un nevienam citam. Elpojiet dziļi." (57.lpp.)

Vidusskolas sākumā , sasēdušies nobružātajos viensolos, mēs pavisam nobijušies, bet reizē neveikli jokodamies, ķērāmies rakstīt vēstuli savam nākotnes es. Bailes izlikties nopietnākiem kā klasesbiedriem, reizē izmaļot cauri domas, ja nu šo visu kādu dien izlasīs ne tikai adresāts, tas ir es, bet pilnīgi svešs cilvēks. Un vispār, ko gan lai es rakstu savam nākotnes es?! Izsūdzēt grēkus ar cerību, ka nākotnē mistiski brīnumainā kārtā visas pusaudžu raizes būs nogludinātas kā keramiķa rūpīgās rokas spēj pārvērst smagnējos māla pikučus? Lai vai kā, es neatceros detaļās, ko tieši es lasīju no savas pagātnes es pēc trim gadiem, kad, pirms izšļācot mūs lielajā dzīvē, varējām atvērt sev rakstītās vēstules, bet es atceros pamatīgas skumjas. Skumjas visdrīzāk par to, ka nekas jau nav mainījies. 

Agneses Rutkēvičas esejas ir kā vēstules sev, personīgas, transformējošas, urķējošas un reizē dokumentālas, savā ziņā laikmeta un paaudzes iekapsulējošas. Eseja pēc esejas rotē ap kodolu- "kultūra" un "māksla", ikvienā no tām fokusējoties uz konkrētu notikumu. Nepieradināti vaļsirdīgi, mežonīgi savdabīgi un plūstoši dziļdomīgi. Pēc katras esejas gribas nospiest "Pause" pogu, patīt atpakaļ un izrakstīt citātus. Galu galā attopos grāmatas beigās ar pilnu oranžu piezīmju izraibinātu lappušu- kas tik trāpīgi ieķeras manās lasītājas domās kā asi nezāļu stiebriņi.

Ir sajūta, ka reizē ar Agnesi, lasītājs no ārējo  apstākļu ietekmīgās kultūrdomas virzās uz autores iekšējo brīvības centru, kurā nav vietas aizspriedumiem, laika nogrieznim un ekspektācijām. Ir tikai Agnese pati, bez liekām ceremonijām un vēlmei izpatikt. 

"Krievija jau sen atgādina vietu, kur plosās iekšējais ugunsgrēks, kaut daudzi cenšas apdzēst to no ārpuses." (65.lpp.)

"Skumjais laikmets" nenospiež ar samezglotību, gluži pretēji- tas ir talantīgi plūstošs un dompilnīgs vēstījums par paaudzi, kura meklē savi kultūrsaknēs, nevis, lai izzustu paaudžu mantojumā, bet, lai prastu stāvēt droši un plaucēt savus radošos atzarus. Agnese Rutkēviča tik ikdienišķās lietās spēj izurbt dziļu domu aku, lai gremdētos no mūsdienu patērētājkultūras svelmes. 

"Jaunais gads var būt katru dienu. Salūts sirdī ir vissvarīgākā sagaidīšana." (31.lpp.)

Atbrīvojoši un trāpīgi skaisti. 

"Atkusnis rīkojas līdzīgi atmiņām- tās mums nepieder, bet ieeja tajās nav liegta." (13.lpp.)

Izdevniecība: Aminori