Kotrīna Zīle "Dvēsele sviestmaižu kārbiņā"

January 27, 2023  •  Leave a Comment

Kotrīna Zīle

"Dvēsele sviestmaižu kārbiņā" 2023

 

Kotryna Zylė
"Siela sumuštinių dėžutėje" 2021

 

DSC_0568DSC_0568SK

Es nezinu kā tev, bet man, esot latvietei Lietuvā, ar katru brīdi līdzīgās brāļu tautu atšķirības paliek arvien izteiktākas. Gluži kā skatoties uz identiskiem dvīņiem- viss liekas tik līdzīgs, vienāds un kopīgs, bet diedienā dzīvojot kopā pamani niansētas atšķirības.

Latviešu kapu kultūra šķiet laužas laukā no katras poras, tādu pašu apmātību un ņemšanos ap kapu kopiņām novēroju arī Lietuvā. Tas, ka Lietuva iet soli tālāk, sapratu, kad man aizrādīja, ka esmu nopirkusi kapu puķes un tādas dāvināt nekādā gadījumā nedrīkstot. Laikam ejot es ātri uzķēru, kāpēc tos neatvairāmi skaistos milzu mārtiņrožu stādus, pirmajiem saliem stindzinot, audzē siltumnīcās pēc tomātu ražas novākšanas. Ne velti 1.novembris un nu jau 2.novembris kaimiņzemē ir oficiālā brīvdiena. Neskatoties uz to, ka dienu iepriekš skatlogus izraibina grebti ķirbji un saldumu spaiņi (kaut kā taču ir jāpelna), vairāk par šokolādēm un želejkončām šeit steidz iepirkt kapu sveces. Visu svēto diena un veļu diena ir laiks, kad gluži kā grēkojošais svētdienās steidz atmazgāt grēkus baznīcā, ikviens cenšas pārspēt kaimiņus savu radinieku kapu kopas izdaiļošanā. Novembra ātri satumstošajos vakaros gluži kā ekskursijā var doties no viena kapu lauka uz citu, jo tūkstošiem tumsā mirgojošu sveču liesmiņu ir kaut kas spogaini maģisks. 

 

Lietuviešu valoda, neskatoties uz citvalodu piesārņojumu, skan senatnīgāk un vecišķāk, tikpat daudz arī senās tradīcijas ir pārmantotas no paaudzes paaudzē. Un tas viss senatnīgi pagāniskais itin labi sadzīvo ar kristīgo (gluži kā mums). Un tomēr. Lai arī mums skolās un folkloras kopu vadītajos pasākumos ir iespēja iedzīvināt senās tradīcijas, tik dzīvu Meteņu (Užgavėnės) svinēšanu kā Lietuvā, es piedzīvojusi neesmu. Neskaitot skolu un bērnudārzu atsevišķos pasākumus un ikvienas pilsētas centra svētkus, visvarenāko svinēšanu var piedzīvot vienā no lielākajiem etnogrāfiskajiem brīvdabas muzejiem Rumšišķē. Maskas, baranku virtenes, taukos ceptas pankūkas uz ugunskura, tradicionālas dejas, dziesmas, spēles un, protams, salmu lelles Mores dedzināšana, kad vairāki tūkstoši skaļi kliedz, lai ziema dodas prom un ierodas pavasaris. Vairāku gadus esmu braukusi tieši un Rumšišķi, lai varētu arvien no jauna piedzīvot to senatnīgo sajūtu, kad tiešām liekas, ka ziema atkāpjas un dod vietu pavsara elpai. 

 

Es varētu tā turpināt, par to, kā vīrs pirms Ziemassvētkiem nes mājās salmus un atvainojas kādā kundzei, ka aizmirsis nopirkt pateicības maizīti svētkos.. Šo visu, visu un vēl jauniešu un bērnu rakstniece Kotrīna Zīle ir spējusi aizrautīgi izstāstīt grāmatā. Ienesot senču mutvārdu teikas, baismīgos pastāstus,  māņticību un tradīcijas mūsdienās, īsos pastāstos uzburot baismīgas epizodes, kas reizē šausmina, bet tajā pat laikā nepārbiedē. Šie desmit stāsti ir ģimenes kopdarbs, kas paredzēts ne tikai skolas vecuma bērniem, bet arī viņu vecākiem.  Aiz katra mūsdienīgā Kotrīnas stāsta ir papildinošs viņas tēva vēstījums par tādiem radījumiem kā laumām, Ģilteni un veļiem, kā arī tradicionālajiem svētkiem- Meteņiem un Ziemassvētkiem. koplasīšana raisīs sarunas. Man gribētos teikt, ka šajos senatnīgajos nostāstos dominē bailes- gan no nezināmā, gan no nāves.

 

Kotrīnai Zīlei izdevies tradicionālo, senatnīgo, baismīgo, mūsdienīgo, pārpasaulīgo un aizsaulīgo savīt vienā bizes pīnē, nojaucot robežas starp paaudzēm un iekapsulējot mutvārdu vēstījumu. Lai arī par kaimiņzemes Lietuvas folkloru, tomēr labi saprotami Latvijas kontekstā.

 

 

 

Tulkotāja: Dace Meiere

Izdevniecība: Jānis Roze


Comments

No comments posted.
Loading...

Archive