Jana Egle

"Ledus debesis"

Dzeja (2002-2022)
 

DSC_0497SK

"tu esi tik dziļa un necaurredzama kā

lēni aizsalstoša upe.." (37.lpp.)

Es nespēju nedomāt par to trauslumu, kādā ietvarā ietērpies dzejiskais kamols, kas vienā mirklī var gāzties no augstumiem un tūkstošs drumslās sašķīst, pa vārdam vien, pa burtam.

Un tikai tad pār mani kā tumīga migla, pārveļas neizmērojami skumjš vientulības plīvurs, kas raudina un reizē truli atkārtoti baksta sarētotas sirds viducī.

Dzeja ir kas atkailināti personisks. Kaut kas tāds, kas prasa nedzirdīgām ausīm iziet uz brīdi laukā, kas vēstot ļaunas ziņas, apsēdina nodolišu atzveltņu dīvānā un izmisīgi aicina uz “mums jāparunā”. Rakstīt par dzeju ir kā aprakstīt līķautu, kurā kas saglabājies no aizgājušā, ir vēstījums, bet galu galā neko neizsakams tukšums.

Dzeja ir kā lūrēt pa atslēgcaurumu prieka mājā, nemācēt atzīties savā iekārē un reizē slepus gribēt ielīst otrā. Aiz aizmālētas ārienes dzīva malka alkstošs skakaltušu dubļu pikucis elso, bet nezia kā izlausties.

Dzejas krājums “Ledus debesis” ir piemircis mīlestības alkām, izmisušām skumjām un pilns sapratnes brieduma, kurā viss skaistais ir netverami gaistošs.

Kā aizsvīdušā logā noķerts garāmskrienošs atspulgs.

"..kaut arī cilvēki arvien biežāk pazūd bez vēsts

viens otram un paši sev.." (83.lpp.)

Rakstniece, dzejniece un dziesminiece Jana Egle lasītāju atzinību un atpazīstamību iemantoja ar saviem stāstu krājumiem "Gaismā", "Svešie jeb Miļeņkij ti moj" un "Dzimšanas diena". Taču jau 2002. gadā iznāca viņas pirmais dzejas krājums "Dzirdēt noklusēto". Janas Egles vēstījumā jaušamas skumjas, dzīves skarbums un līdz pēdējai vīlītei urdošs emociju mikslis. 

"Ledus debesis" pat satura rādītāju lasot, šķiet, ka tas ieskanas dzejā. Fonā uzlieku Janas Egles albumu "Ainava ar vientuļu koku", viss apkārt vibrē.

"katru reizi kad tu atver muti

no tās izlido maijvaboļu spiets

vairākus gadus kāpuri

negausīgi grauzdami tavas saknes un

maigo dzinumu aizmetņus

ir mitinājušies tavā tumšajā mitrajā augsnē

nenovēršami briestot

garumā un treknumā

ik reizi kad tu atver muti

maijvaboles gūzmām vien gāžas ārā

un iekaro visu telpu

ap mums

dažas iepinas man matos

un dūc tik briesmīgi

ka neko citu vairs nevar dzirdēt" (43.lpp)

Izdevniecība: Latvijas mediji