Rene Denfeld

"The Child Finder" 2017

DSC_0348SK

"..no matter how far you have run, no matter how long you have been lost, it is never too late to be found." (272.lpp.)

Detektīvstāsts ar pievienoto vērtību.

"The Child Finder", par spīti tam, ka apraksta tādu nežēlīgu tēmu kā bērnu sagūstīšana un vardarbība, pārliecina ar savu literāro vērtību, ļaujot ielūkoties dziļāk par parastām standartfrāzēm un detektīvstāsta vadlīnijām.

Teksts, kas pārliecina, pārņem un eksplodē emociju savaņģots. Šis nav trilleris, kas liks iegrauzties lappusēs bailēs trīcot un šokējoši grauzt blakus dīvanam nolikto popkornu. Šis nav detektīvstāsts, kurš nepārtraukti liks lauzīt galvu, kurš ko ir izdarījis, jo vairāk vai mazāk stāsta divās līnijās tiek aprakstīts notiekušais, gan no bērnu meklētājas, gan no upura skatu punkta. Šis nav stāsts, kas jūs pārsteigs nesagatavotus, bet tomēr- šis ir ellīgi burvīgs trilleris, kuru ne vien negribas nolikt malā, bet negribas, lai tas jelkad beigtos...

Mani samulsināja fakts, ka es neilgā laikā esmu izlasījusi 4, jā veselas 4 grāmatas, kas sižetos, emocionālajā vai atmosfēras ziņā pārklājas. Tā kā šis bija pēdējais no četriem, tad man visu laiku nepameta atdarināšanas un "es jau šo esmu lasījusi un zinu, kur tas viss velk" sajūta.

BET! BET! BET!-Rene Denfīlda šo ir sarakstījusi 2017.gadā, tāpēc nekādi nav iespējams, ka viņa būtu ietekmējusies no tādiem darbiem kā- Sam Lloys "The Memory Woods" (2020) vai Romy Haussman "Dear Child" (2020), ja nu vienīgi no Eowyn Ivey "The Snow Child" (2012), kur var vilkt paralēles ar seno krievu pasaku un mežonīgo, neviesmīlīgo sniega zemi, bet pasakas sapludināšana ar stāstu jau nav nekāds jaunums.

Man gribētos teikt- visas četras šeit pieminētās grāmtas ir pelnījušas tikt izlasītas, tikai brīdinu, ka, lasot visas pēc kārtas, var zust pārsteiguma moments. Tomēr savā dziļumā, emocionālajā plānā un poētiskumā, "The Child Finder" pārliecinoši pārspēj divas iepriekš pieminētās grāmatas par bērnu turēšanu gūstā. 

Naomi, kura pati kādreiz ir izbēgusi no sagūstītāja, bet savās atmiņās pilnībā izdzēsusi šausminošos pagātnes notikumus, ir uzaugusi ar audžumammu un pieņemto brāli. Alkās saprast savu izcelsmi, viņas dzīvi spēj piepildīt tikai viens uzdevums- uzmeklēt pazudušos bērnus, kad visi citi meklēšanas ceļi ģimenēm ir izsīkuši. Tā kā vien retu reizi Naomi ir atradusi pazudušos bērnus dzīvus, arī jaunajā uzdevumā- sameklēt mežos pazudušo piecgadīgo Madisonu, viņa necer atgriezt meitenīti vecākiem dzīvu. Meklējot pavedienus, kur skarbajā un vientuļajā reģionā varētu atrasties Madisona, Naomi sāk atcerēties detaļas no pašas bērnības un savas izbēgšanas brīvībā. Bērnu meklētāja, kura atradusi tik daudzus pazudušos bērnus, nespēj atrast pati sevi..

Grāmata nav tikai vienvirziena izmeklēšana, fokusējoties uz Naomi- bērnu meklētāju, jo, kā jau dzīvē notiek, izmeklētāji paralēli izskata arī citas lietas.

Šeit niansēti aprakstīta sagūstīta bērna reakcija uz traumu, izslēdzot realitāti no prāta, kā arī abstrahējoties un iegrožojot prātu fantāzijas un pasaku pasaulē. Tāpat arī grāmata uzsver to, ka ne vienmēr laimīgais atrašanas stāsts nozīmē laimīgas beigas- bieži vien atgriešanās atpakaļ realitātē nav iespējama, tāpat arī vecāku starpā lielais šķiršanās procents, nespējot tikt pāri bērna zaudējumu. 

Autore, kas pati ir adoptējusi un bijusi aizbildne vairākiem bērniem, šo faktu izceļ arī šajā romānā, aktualizējot milzīgo nozīmi pareizajiem cilvēkiem darot šo sirdsdarbu, sniedzot atbalstu, kad pārējā pasaule ir bērniem uzgriezusi muguru.

Nozīmīgs  ir arī fakts, ka autore pati ir izmeklētāja, kas romānu padara ļoti ticamu un reālistisku. 

PS. Grāmatai ir turpinājums "The Butterfly Girl"

Iesaku!

4 zvaigznes

"..some things never die. They just get passed on." (169.lpp.)

Izdevniecība: "Weidenfeld & Nicolson"