Slavomirs Ravičs

"Ilgais gājiens" 2016

Slavomir Rawicz
"The Long Walk" 1956

DSC_0241SK

Grāmata, kas ir vienkārši jāizlasa! 

"Tas būs vissliktākais ceļojums tavā mūžā." (126.lpp.)

Es nemēdzu pārlasīt kādu grāmatu vairākas reizes, bet tā kā šo biju lasījusi angliski pirms vairāk kā padsmit gadiem un uzzināju, ka iznākusi arī latviski, tas bija iemesls, lai lauztu savu pārlasīšanas likumu, jo atmiņā "The Long Walk" man iespiedies kā neticams, šokējošs un galvu reibinošs biogrāfisks izdzīvošanas stāsts. Šeit kopā apvienojušies mani mīļākie žanri- vēsturiskais, kara literatūra (izsūtījums) un "ceļojums". Protams, pēdējo nekādi nevar nosaukt par ceļošanu standarta izpratnē, un tomēr- šeit ir ceļš, kultūras atsķirības, tautu parašas un dažādas valstis.

Un tikpat spilgti man atmiņā grāmata ir palikusi, jo viens no varoņiem ir latvietis. "Ap to laiku es iepazinos ar brīnišķīgu cilvēku, vārdā Anastasijs Kolmanis." (116.lpp.) Toreiz angļu izdevumā es vairākkārtīgi pārlasīju, vai tiešām esmu sapratusi pareizi, jo lasīt par latviešiem nesanāk nemaz tik bieži. Vēl mazāk šādā izdzīvošanas stāstā, kas pārsteidz, šokē, iedvesmo, aizkustina un satriec.

"..tas nebija karš, tā bija atbrīvošana.." (114.lpp.)

Slavomirs Ravičs- 24 gadus vecs poļu kavalērijas virsnieks tika sagūstīts, pratināts un apvainots Krievijas spiegošanā tikai tāpēc, ka dzīvoja netālu no Krievijas robežas un prata krievu valodu. Slavomirs, kura māte bija krieviete un iemācījusi viņam šo valodu nespēja, noticēt, ka falsificētā tiesas sēdē viņš tika atzīts par izlūku un notiesāts uz 25 gadiem.

"Apsūdzības bija balstītas vienīgi uz pārliecību, ka Krievijas pierobežā dzīvojošie poļi, kuriem bija vidējā vai augstākā izglītība, neizbēgami bija spiegi." (15.lpp.)

Kopā ar neskaitāmiem citiem simtiem tautiešu, lopu vagonos vairākus mēnešus aizvests tālu ziemeļos- tikai 500 km no polārā loka. Nejauša satikšanās un pamudinājums palīdzēt, ievieš viņā drosmi bēgt no nāves šajos skarbajos Sibīrijas apstākļos. Sameklējis uzticamus līdzgaitniekus, tai skaitā latvieti un lietuvieti, nolemj mēģināt bēgt- virzoties uz dienvidiem- pa garāko un sarežgītāko ceļu prom no Krievijas. Ceļu uzsāk septiņi notiesātie, līdzi ņemot vien pāris sakaltētas maizes garozas, cirvja galu, pašdarinātu naža asmeni un pāris dzīvnieku ādas. Dienā noejot ap 50km, bez ūdens, badā un līdz galējam spēku sabrukumam. 12mēnešos mērojot vairāk kā 6400km ar kājām, iztiekot no nejauši satiktu vietējo ārkārtīgās viesmīlības, viņi šķērso ledainas upes, Monglijas tukšieni, Gobi tuksnesi, Tibetas kalnus līdz nonāk Indijā. Bet, vai visiem septiņiem izdosies izglābties no drošas nāves?!

Sirds gandrīz visu grāmatas lasīšanas laiku sitās kā negudra. Lai arī esmu jau šo stāstu lasījusi, nav iespējams lasīt šo skarbo bēgšanas stāstu bez bailēm, uztraukumiem un līdzpārdzīvošanas. Tas ir prātam neaptverami, uz ko ir gatavs cilvēka prāts, kad ķermenis sen vairs nav spējīgs. Dienu no dienas mērot neviesmīlīgos ceļus, meklējot sīkāko pavedienu, kas ļautu izdzīvot vēl tikai vienu dienu. Un pāri visam- visskaistākā draudzība, kas vien var rasties šādos apstākļos, kad bailes no notveršanas mijas ar bailēm nespēt vairs izturēt garo ceļu.

Šis stāsts neatstās vienaldzīgu ne vēsturisko romānu cienītājus, ne piedzīvojumu meklētājus. Apbrīnas un applausu vērts stāsts, kur neiztikt arī bez asarām.

Vērts noskatīties arī filmu ar tādu pašu nosaukumu- "The Way Back".

"Viņš pastāstīja par ziemeļbriežiem- ar tiem nevarot jāt, jo šo dzīvnieku mugurkauls esot vājš, taču kakls un kupris esot ļoti spēcīgi." (86.lpp.)

Tulkotāja: Sintija Zariņa

Izdevniecība: Zvaigzne ABC