Katerina Gordejeva
"Aiznes prom manas bēdas" 2023
Катерина Гордеева
“..pasaulē, kurā neviens viņus nesaprot, bet visi ir sagatavojušies žēlot.” (233.lpp.)
"Nevienam nav vajadzīga tava patiesība. Mums ir jādzīvo. Un viss. Pārējais nav svarīgs." (38.lpp.)
Šī grāmata ir kā pandoras lāde, it kā tu zini, ka iekšā būs kaut kas satricinošs, bet tev nav ne jausmas līdz neesi to atvērusi vaļā.
Un stāsti viens pēc otra veļas man virsū un aizdedzina sakrājušās emocijas.
Un es raudu un raudu. Raudu.
Bet nesaprotu.
Kā gan es to varētu saprast? Kā varone Juļa, kurai galvā iestrēgusi šķemba teica:” Tas ir labi, ka tu mani nesaproti. Tas nozīmē, ka tev nekas tāds nekad nav bijis.”
“Bēdu pietiks visiem, Katja. Nav jēgas tās pavairot.” (81.lpp.)
“Saprotiet, tādā situàcijā vispār vairs nav svarīgi, kurš šauj: visi šauj.” (116.lpp.)
Man gribētos teikt, ka šie kara stāsti ir kā šausmu kaleidoskops-katram, kurš tajā skatās, gabaliņi saliekas citādās krāsās un zīmējumā. Bet, kāds tur vēl kaleidoskops. Šie stāsti ir kā lādiņa sprādziens, kas sasprāgst neskaitāmās šķembās, ietriecoties sienās, kaulos un pulsējošās miesās, labākajā gadījumā izbeidzot šīs šausmas, sliktākajā-liekot to visu pārdzīvot arvien no jauna un jauna.
Zinu, ka varbūt arī tev kā man negribas vairs dzirdēt par šo tēmu, it kā nerunājot tā vairs neeksistētu. Gribas dzīvot savu mikroskopisko dzīvi un neļauties svešām traģēdijām. Un tomēr, šis nav vienkārši dokumentāls vēstījums, bet dažādās bēdu sejas, kur nav vienas taisnības, kur nav tikai melns/balts, jūs/mēs. Žurnāliste Katerina Gordejeva ir ielikusi katrā stāstā gabaliņu dvēseles, kur viņa ir vairāk uzklausītāja nevis aktīva līdzdalībniece. Un reizē viņa katru stāstu ir prasmīgi literāri noslīpējusi- katrs no stāstiem sanāk kā meistarīga etīde, ko izrādīt skatuves starmešu gaismā.
Tik nozīmīgi, tik spilgi un tik nepieciešami.
Un tik daudz sāpju vienā grāmatā.
Pēdējais stāsts, kā sažmiegts mezgls, savelk visus stāstus vienā maisā, piešķirot nosaukumam "Aiznes prom manas bēdas" pavisam citu nozīmi, gluži tāpāt kā tautā zināmā dziesma, kas ar viltu iecementējusies folklorā.
5 eksplodējošas zvaigznes
!Lasīt Nevar Nelasīt!
"Visu, ko mēs mīlējām, atņēma un nobeidza. Tos, kurus mēs mīlējām, tāpat... Nobeidza. Un to nevar atgūt, lai ko mums stāstītu par jauno dzīvi, kas mūs tagad gaida. Vairs nekā nav. Taču manas asaras viņi neredzēs. Es vairs neraudu. Man jādzīvo. Mum kaut kā ir jādzīvo tālāk, saproti?" (26.lpp.)
Tulkotāja: Gunita Mežule
Izdevniecība: Zvaigzne ABC