Aino Pervika
Aleksandra Runde (ilustrācijas)
"Burmemme" 2023
Aino Pervik
"Kunksmoor. Kunksmoor ja Kapten Trumm"
(Kunksmoor #1-2)
"Es daudz labprātāk esmu veca, gudra ragana nekā jauna nejēga." (72.lpp.)
Burmemmīga, varen burmemmīga grāmata- vētraina, draiskulīga, humoristiski haotiska. Tāda, kas apbur lasītāju. Un, kā nu neapburs, ja galvenā varone ir gara, kaulaina veča, kura prot ne tikai burties, vārīt rūgtas zālītes, bet arī atvērt plaši savu sirdi, lai palīdzētu nelaimē nonākušajiem.
Neticami, ka kaimiņu bērni Igaunijā ar Burmemmi (Kuksmoor- igauniski) iepazinušies jau tālajā 1973.gadā. (un tuprinājumu 1975.gadā). Spilgtās raganas tēls ir tik iespaidīgs, trakuļojošs un reizē sirsnīgi piemīlīgs, savukārt notikumi norisinās tik neparedzami kā rodeļu trasē- ik pa brīdim parādās kas negaidīts, absurdi piemīlīgs un virpuļojošs. Šajā latviski tulkotajā izdevumā ar Aleksandras Rundes ilustrācijām ir apvienotas abas "Kunksmoor" daļas, līdz ar to lasītājs tiek aiznests arī uz īpašas mīlestības stāstu starp Burmemmi un veco kapteini Bungu. Viņu attiecības ir tik reālistiskas, tik raupji atklātas, kā omes zemes sastrādātās rokas.
Milzīgs ir Maimas Grīnbergas tulkojums, tik ļoti precīzi adaptēts latviešu valodai un skanējumam, tik daudz vārdu, ko gribas apviļāt mutē un izrunāt, lai dzirdētu to skanējumu. Tik daudz metaforu un aksiomu rada vārdu spēli, kas izkustu tiešā tulkojumā.
Tāpat stāstam komplimitējošās Aleksandras Rundes ilustrācijas, kas savā mākslinieciskajā haotismā, tiešajā nepilnībā pieslīpētas spilgtās raganas Burmemmes tēlam. Man ļoti patīk, ja mākslinieks pieturās pie konkrētas krāsu gammas un tādejādi integrē to savos gleznojumos, šajā gadījumā melnajos zīmējumos iepludināta rozā un dzeltena (kontrastējošās krāsas), vietām ienāk baltā krāsa. Savā ziņā tas simbolizē pretmetus, saulaini pozitīvo stāstu.
Burmemme ir tikpat košs tēls kā Pepija, Karlsons vai Ronja.
Viss, ko es varu teikt- kur bija Burmmemme manā bērnībā?!
PS. Lasu slimojot un saku kā ir- Burmemmes slimošanas epizode ir vienkārši bombīga!
"Kad Burmemmei bija paaugstināta temperatūra, viņai nekad nevīžojās kratīt stabiņu uz leju, tāpēc visu laiku vajadzēja ņemt jaunu termometru. Slimošanas laikā viņa temperatūru mērīja nepārtraukti. Tieši tas jau bija slimošanas jaukums. Termometrus ar vislabākajām temperatūrām viņa pēc tam salika atsevišķā lādītē un reizēm vakaros, tēju dzerdama, aplūkoja." (25.lpp.)
4 zvaigznes
Tulkotāja: Maima Grīnberga
Izdevniecība: Liels un mazs