Dace Rukšāne

"Džikī" 2023

DSC_0967SK

Dace Rukšāne raksta kā gaisā virmuļojošs dūmu ugunskurs- vērpetēm vien, laika nogrieznis neapstājoties dzenas no 70. gadu padomju Latvijas līdz pirmajiem neatkarības pulkstenīšiem. Brīžiem aizsit elpu, brīžiem nevar saskatīt, kas caur tiem dūmiem otrpus krastam mīt, brīžiem jāpaliek klepojot vaļā muti, bet caur un cauri patīkami silda un pat acīm neredzot, var nojaust, ka kaut kur aiz tiem dūmiem gruzd mīlestības alku olges. Gruzd un gruzd, par spīti tiem trakojošajiem dūmiem, par spīti, ka acīs cērtas, par spīti visam- gruzd.

"Krieva āda" izaicināja, brīžiem šokēja un caur un cauri urķējās latvietības mentalitātē, kas kroplojās disharmonizējošā padomju varā. "Džikī" caur meitas Meldras dzīvi turpina šo pašu laikmeta iezīmju un notikumu konstruēšanu, reizē ļaujoties privātās dzīves un likteņa pagriezieniem.

Bet tad ir vēl tā nenotveramā līnija, kas tiek izspēlēta caur smaržu sajūtu- tas ir kas fanscinējošs- kā vienas smaržas eksistenci var pārvēst tādā stāstā, kas krustu šķērsu savelk kopā tik daudzus notikumus. Un es nerunāju tikai par smaržām kā tām, kas gozējas veikalu plauktos. Arī par tām dzīvības sulām, komunālo dzīvokļu smārdu, seksualitātes aromātu un laikmeta iezīmju smaķeli.

Ja Rukšāne būtu Džikī smaržu mārketinga speciāliste, es varētu skaļi iesaukties "pārdots". 

Es nevēlos neko daudz atklāt par sižetu (un ceru, ka neviens nenozags šīs pirmatklājēja tiesības citam lasītājam), es tikai varu teikt- ja neesi lasījusi "Krieva āda" sāc ar to un pēc "Džikī" tad roka pastiepsies pati. Bet, protams, var lasīt arī neatkarīgi, vietām autore atgādina par seniem notikumiem, kas bijuši īpaši spilgti "Krieva āda".

Stāstam piemīt kas savaņģojoši hipnotizējošs, jo nav iespējams atrauties no "Džikī". Kaut kas aizliegts, baudkārs un izaicinošs.

4+ zvaigznes

Izdevniecība: Dienas grāmata