Lūcija Faulerova

"Nāves meitene" 2023

Lucie Faulerová
"Smrtholka" 2020

DSC_1018SK

"..es esmu nocirsts koks, tik tikko sacirsts stumbrs, un viņš skaita manas gadskārtas, uz visām pusēm birst ēveļskaidas, uz visām pusēm lido skaidiņas." (187.lpp.)

Šādām grāmatām jābūt ar kādu īpašu trigerēšanas brīdinājuma zīmi, gluži kā mūsdienās tādas titros parādās sižetos TV un internetā. Tāpēc šī noteikti nebūs grāmata visiem, katram pašam jāizsver, vai tādas tēmas kā pašnāvība un tuva cilvēka nāve iekļaujas viņu emocionālās noturības barometrā.

"Tu tik ilgi ej iekšā mežā, līdz mežs ienāk tevī." (185.lpp.)

"Nāves meitene" ir kā maitu liju plosīts pusbeigts dzīvnieks- ko rijīgiem gabaliem no miesas atrauj negausīgie putni. Brīžiem gribas novērsties no dramatiskajiem aprakstiem, no kuriem nav iespējams atgriezties. Un tomēr- pašnāvība ir reāli blakusesoša, kā pakausī elsojoša plēsējsuņa smakojošā elpa, pirms tas nolēmis uzbrukt. 

Neparastais rakstības stils un epizodiski sadrumstalotais sižets- kā savienojušies vilciena posmi aizved lasītāju līdz gala stacijai, ik pa brīdim liekot sarauties no spalgās zvana pogas, kas trauksmaini izziņo nākamo pieturu. Iespējams, gala stacijā vairs nebūsi tā pati persona, kas iekāpa, bet iespējams, izkāpsi pirmajā apstāšanās vietā, jo nesapratīsi, kur ved šīs dzelzceļa sliedes, un, kāpēc vispār esi šeit iekāpis. 

Vilcienam stāstā ir simboliska nozīme. Tā ir vieta, kur riteņiem sitoties pret sliedēm, galvenā varone mazās epizodēs atceras dzīves notikumus, bērnību, ģimeni, mammas neesamību, attiecības ar brāli, māsu un tēvu. Sievietes nāve uz sliedēm ir arī tas, kas izprovocē šīs spilgtās bērnības atmiņas, mēģinot saprast, kāpēc nāve ir tik klātesoša.

Traģēdija ģimenē nedod iespēju dzīvot pašai un vēlme izbeigt šo dzīvi ielien zem ādas un neatstājas ne mirkli. Stāsts kā pelējums izplešas drūmumā un bloķē plaušu artērijas, neļaujot brīvi elpot. Jautājums- vai var izbēgt no šīs smacējošās sajūtas?! Ik pa brīdim autore gan mēģina tekstu piesūcināt ar melno humoru, bet tas noslīkst ilūzijās, ka šīm dvēseles sāpēm nav iespējama atveseļošanās.

Čehu autore Lūcija Faulerova ar noveli  "Nāves meitene" ieguva Eiropas Savienības Literatūras balvu. (Tajā pat gadā, kad to ieguva arī Laura Vinogradova ar darbu "Upe").

Es nevaru noliegt, ka jaunā autore ir ļoti talantīga- depresija un pašnāvība ir tik reāli sataustāma, ka gribas kaukt. Reizē ir dabīga aizsargreakcija neielaist šīs svešās sāpes sevī, it kā nepietiktu, ka tādas sāpēs reāli parazitē kāda dzīvē. 

Pēc izlasīšanas- ir jālasa vēlreiz. Pa epizodēm. No sākuma. No vidus, beigām- izšķirstīt- izlasīt tās druskas, kas kož un vietām tik skaisti sāpīgi skan, ļaujot vārdiem būt asiem un durstīgiem kā kailiem ceļiem iebrienot nātru pļavā. Es tikai gribēju pasniegties pēc meža avenēm, tikai paskatīties, kas tai ziedu jūrā tā ņirb, bet viss sastindzis, sadzelts un pulsējoši sāpošs.

Tulkotāja: Sandra Nikuļceva

Izdevniecība: Jumava