Sofi Oksanena
"Attīrīšanās" 2008
Sofi Oksanen
"Puhdistus" 2008
Tieši pirms desmit gadiem, es valkājos par Rīgas centra ielām apstulbušā un trulā sejas grimmasē savilktu seju, blenžot tieši priekšā, nemanot spilgtās gaismas, kas nāca no vēlā vakarā braucošajām automāšīnām, ausīs džinkstēja fona troksnis, viss likās tik neciešami bezjēdzīgs. Es biju satriekta. Izraudājusies izrādes laikā, mājās ejot, es turpināju domāt par šo stāstu, neskaitāmas reizes par to nebeidzot stāstīt vēlāk satiktajiem draugiem un ģimenes locekļiem. "Muša" ir vien no, ja ne pati labākā izrāde, ko nācies redzēt, jo tā manī atstāja tik lielu caurumu cilvēku ticībai, ka likās, to nebūs iespējams to salāpīt.
Tikai vēlāk es uzzināju, ka Jaunā Rīgas teātra izrāde "Muša" patiesībā ir somu rakstnieces Sofi Oksaanenas romāns "Attīrīšanās". Taču es gadiem nespēju pieķerties romānam, zinot, cik stipras emocijas un jautājumus man tā atkal liks uzdot. Jautājumus, uz kuriem nav atbildes. Jautājumi, kurus izkliedz, nevis mierīgi apdomājot uzdod, jautājumus, kuri šokē, tirda, ārda un reizē saspārda. Kā mēslos aplipis padomju stulmzābaks, kas buhņī pakritušo.
Kad beidzot saņēmos grāmatai, vārdi gāzās aumaļām. Oksanena raksta kā ar gaļas cirtni- asi, brutāli un ārprātā atkailinoši, nebaidoties runāt aplinkus, nepasargājot vārākās ilūzijas, nenošķirot senču saknes no mūsdienu asniņiem- jaucot to visu kopā kā maizes ieraugu klaipam, kas domāts aizbraukšanai. Šis nav viengabalains darbs, šeit desmitgažu nogriežņi- karš, padomija un pirmie neatkarības pumpuri mijas kā šķipsnas bizes pīnē, bet reizē tik mākslinieciski skaisti un noslēpumaini, tāpēc uzmanīgi jāseko līdzi vijumam.
Vecā Alīda pavada savas dienas maza ciemata viensētā Igaunijā, kad negaidīti savā pagalmā atrod iebiedētu meiteni. Zāra, kas klāta vienos zilumos, ir izmisusi un atzīstas, ka bēg no saviem pāridarītājiem. Viss, kas viņai pieder- aiz krūštura aizbāzta sena fotogrāfija. Lai arī Alīda uzskata, ka svešā meitene ir neviens cits kā zagļu ēsma, viņā rodas līdzjūtība pret krievu meiteni, kura runā lauztā igauņu valodā.
Pat, ja pirmajā brīdī gribas iedalīt tēlus labajos un sliktajos, skrienot cauri notikumiem, tas nav iespējams. Cilvēciskās vājības šeit no oglēm dedzina visu pasauli, paķerot līdz ne tikai savu, bet arī līdzgaitnieku dzīvi. Un katrā preteklībā, izrādās ir vieta labestības drupačiņai, kas kā smilšu graudiņš kņudina un berž. Šī tikpat labi varētu būt mācībgrāmata par greizsirdību. Tik visaptverošu, tik žņaudzošu, tik smacējošu, ka nav iespējams pat izstāstīt. Un tikpat daudz šī grāmata ir par cilvēktirdzniecību- kaut ko parastam garāmgājējam tik svešu un tālu, izliekoties, ka nekas tāds viņa pagalmā nenotiek. Un tajā pat laikā šī ir grāmata par deformēto varu, kas lauž, piesārņo un kropļo cilvēcisko.
Kaut visiem rakstniekiem pietiktu drosmes uznest uz skatuves samazgu spaini un preperēt to tā, lai skatītājem nekas cits neatliek, kā redzēt tumsu visās nokrāsās, kāda tā ir.
PS. Kas ir tā noslēpumainā muša uz vāka? Kāpēc izrādei bija jāsaucās tā un ne savādāk, kā "Muša". Gaļas jeb sūdu mušai grāmatā ir simboliska nozīmē, Oksanena ar to spēlējas gan ievadā, gan nobeigumā, savelkot cieši kopā stāstu kā jūrnieka mezglu- ik vienai lietai šeit ir nozīme.
4+
Tulkotāja: Maima Grīnberga
Izdevniecība: Jumava