Žigimants Krēsliņš

"Žiga ceļojumi Okeānija vienā mēnesī" 2023

AAA_2080SK

Žigis ir ieguvis savu firmas zīmi, kurā sajaukušies necenzēti video par jebkuru sabiedrībā aktuālu tēmu un neskaitāmi ceļojumi, kuru apraksti, Žigim raksturīgajā sarunvalodas stilā ar humoru un jociņiem, apkopoti jau vairākās grāmatās.

Grāmatas nu jau kļuvušas par deficīta preci- un sludinājumos kādi naski pārdevēji par septiņām paša Žiga parakstītām grāmatām prasa pat 1500 eiro. Neķēpājoties ar izdevniecībām, Žigimants tās reklamē sociālajos tīklos un stāstu vakaros. Un gribētāju netrūkst. Var teikt, ka ap Žigi ir sapulcējies fanu un cienītāju loks, kuri kā sēta nosargā to no visa apkārtējā, ar milzu nepacietību gaidot jebkuru jaunāko ceļojuma stāstu.

Lai apmierinātu savu ziņkāri ap šo mistisko un daudzināto tēlu un popularitāti ieguvušo ceļotāju, pirms vairākiem gadiem izlasīju viņa grāmatu "Dienvidamerika pāris mēnešos", un biju nudien pārsteigta, jo tur bija maz no šokējoši atklātās valodas ar lamu vārdiem, kādu mēs Žigi varam redzēt viņa youtube kanālā. Protams, bez pāris dusmās izteiktiem mātes vārdiem neiztikt, bet visā visumā grāmatā var sastapt ceļotāju, kuram neinteresē tūristu burzma, bet gan vietējo dzīvesveids un daba, tajā pat laikā nebaidoties ar pozitīvu ironiju pasmieties arī pašam par sevi. Jāsaka, ka kopš tās grāmatas daudz kas ir mainījies- šķiet vairāk uzmanība pievērsta gramatikai un interpunkcijai (kaut gan man daudzās vietās gribētos, ka tas tiktu darīts ar lielāku uzcītību), nododot šo uzdevumu korektoram, kā arī lielāka uzmanība pievērsta attēlu kvalitātei. Un šis punkts ceļojumu grāmatai nav mazsvarīgs, lai kā arī mēs nerunātu Raiņa vārdiem, viens foto var izteikt vairāk par simts aprakstiem. "Okeānija vienā mēnesī" foto bija baudāmi un pēc katras nodaļas ar nepacietību gaidīju, kad varēs ieslīgt tirkīzzilo pludmaļu un mūžzaļo džungļu pētīšanai.

Kā jau noprotams, Žigis šajā grāmatā dodas uz Okeāniju, lielu daļu veltot Franču Polinēzijas salām, to iedzīvotājiem un dabai. Taču šoreiz Žigis neceļo viens, bet gan ar savu dzīvesbiedreni jeb kā pats dēvē- lauveni. Šis aspekts arī līdzsvaro ceļošanas pieredzi, jo viens vai otrs kritiskā brīdī spēj apvaldīt otra iekarsušos zirgus, bet patiesībā, izrādās, ka salu iedzīvotāji ir tik, tik draudzīgi un miermīlīgi, ka nekādu dižo draudu arī neizjūt. Šo ceļojumu noteikti raksturo daba- pludmales, meži un ūdenskritumi. Tā vien kārojas pašam ielekt lidmašīnā un izbaudīt šo relaksēto un savvaļas salu dzīvi. Noteikti Tanna pēc aprakstiem ierindojas top apskates vietā, kā nekā Yasur vulkāns atmeta atpakaļ atmiņas par Indonēziju un nakts kāpienu uz aktīvajiem vulkāniem. Ko lai es saku- neaizmirstami. Vienīgais, kas vēl attur mani no kāpšanas lidmašīnā- ir maziņš žūksnis ar naudu- pieticīgā salinieku dzīve naudas izteiksmē tūristam nav nekāda askētiskā, pēc Žiga aprakstiem tā ir vēl dārgāka par ceļošanu Latvijā. 

Žigimanta fani man nav jāpārliecina, tieši tiešā valoda- it kā jūs vēlā vakarā sēdētu piemājas dārzā ar aliņu rokās, grillētu šašļikus un runātu par piedzīvojumiem, ir tā, kas pievelk cilvēkus kā magnēts. Bez pompoza lietišķuma, pārgudrības, kā sacīt jāsaka- savējā lauku sēta. Bet tie, kuri baidās no necenzētās leksikas, kādu mēs varam izdzirdēt video- es gribu iedrošināt, Žigis jūs vēl pārsteigs. Vajag ļauties ceļot līdzi grāmatā un iedegt sevī to ceļojumkāri, kurā izkāpt ārpus standarta ceļojumtūres, lai ieraudzītu lokālo kolorītu, sasmaidītos ar vietējiem un aizvestu mājās siltas atmiņas, ko nevar nopirkt ne par kādu naudu. (Nu labi, var nopirkt par ceļojumu uz Franču Polinēziju.)

Kas ir pats briesmīgākais ceļojumu grāmatās? Tas, ka tu nevari ceļot pats. Bet vismaz šajā grāmatā ir iespēja pasapņot.