Princis Harijs

"Liekais" 2023

Prince Harry
"Spare" 2023

AAA_4186SK

"Ne jau patiesībai bija nozīme. Svarīgi bija cilvēkus turēt uz izmestā neziņas āķa." (389.lpp.)

Šķiet, ka interese par publiskām personām, citu netīro veļu un baumām ir ierakstīta cilvēces apziņā. Lai cik izglītoti, inteliģenti un kulturāli mēs neizliktos, nekas nav gadsimtiem mainījies, kopš nāvessodu izpildes pilsētu laukumos pulcējās visas sabiedrības pārstāvji, lai ar akmeņiem vai vārdiem noslānītu notiesātos.

Statistika Latvijā pačukst priekšā- jau kuro gadu pirmo top pirktāko žurnālu ieņem tādi izdevumi kā "Privātā dzīve" un "Kas jauns". Pircēju maciņi izdara savu izvēli. Baumas, paparaci un dzeltenā prese spēlē vadošo lomu arī šajos prinča Harija ( kā izrādās īstajā vārdā- Henrijs Čārlzs Alberts Deivids) emuāros, ko sarakstījis "spoku rakstnieks"- šķiet, ka visa apzinīgā dzīve pagājusi nemitīgā cīņā un stresā, nespējot cīnīties par savu patiesību. Savā ziņā šī grāmata, lai cik skandaloza pati par sevi pat pirms izdošanas tā nebūtu, ir Harija rupors, lai spētu izstāstīt savu versiju. Cik daudz no tā ir patiesība, cik daudz mārketinga taktiskais gājiens, tā arī paliks kaut kur kuluāros, galu galā, skandāli ir tie, kas pārdod, lai cik skumīgi tas nebūtu. 

Tā kā esmu lasījusi vairākus biogrāfiskus darbus par karaļnamu, mani nebūt nepārsteidza ģimenes emocionālais saltums vienam par otru, kurā pietrūkst mīļuma, atklātuma un cilvēciskas draudzības. Tas viss pazūd aiz asistentiem, pienākumiem, etiķetes, noteikumiem un savstarpējās cīņas un greizsirdības.

Piedzimt karaliskajā ģimenē, neskatoties uz to, ka esi tikai otrais, liekais vai rezervists, nenāk bez maksas. Par visu ir jāmaksā. Pat Karaliskajā ģimenē. Pat, ja šī samaksa ir privātums.

Es neesmu ne komandā princis Harijs, ne princis Viljams, tāpēc man ir neitrālas sajūtas lasot šo visu epopeju, bet manī ir milzu empātija pret to jaunekli, kurš iestrēdzis savās atmiņās, nespējot pats tikt galā ar mātes zaudējumu un spriedzi, ko rada nemitīga izvazāšana pa presi un sabiedrības nosodījums. Dažkārt brīnos, kā iespējams, ka mūsdienās var publiski izteikt rasistiskus izteikumus, nesaņemot par to sodu. Ne velti bijušās Harija draudzenes atteicās tikt publiski medītas no paparaci puses, novērtējot savu privātumu un brīvību augstāk par statusu un titulu, ko sniegtu ieprecēšanās karaliskajā ģimenē.

Jautājums ir- kā vērtēt šo grāmatu- vai neredzamā rakstnieka prasmi izvilkt laukā kodolīgākos un pikantākos dzīves mirkļus, vai paša Harija piedzīvoto? Lai kā man gribētos šo redzēt kā paša Harija vēstījumu, es šeit vairāk saskatīju milzu komandas darbu, kas izvērtē, ko iebarot lasītājam, aizmirstot paša Harija balsi. Vietām bija sajūta, ka Harijs nav izaudzis no tā nobiedētā un vientuļā 12gadīgā jaunieša, kura ģimene nav spējusi sniegt atbalstu. Cik vientuļam jājūtas savā ģimenē, lai terapeites apskāviens nozīmētu ko vairāk, kā saruna ar savu ģimeni.

"Paps mani neapskāva. Jau normālos apstākļos viņam īsti nepadevās emociju izrādīšana, kā gan varētu gaidīt, ka viņš tās izpaudīs, šādas nelaimes pārsteigts?" (32.lpp.)

Savā ziņā Megana spēja iedot vienīgo, kas mazajam Harijam bija nepieciešams- ģimenes sajūtu, kurā iespējams izrunāties un saņemt apskāvienu. Vārds, kas mani burtiski trigerēja, bija "māmiņa", iespējams, ka angliski lasot, tas nebūtu tik uzkrītoši, bet tas vēl jo vairāk apliecināja, ka Harijs ir iestrēdzis agrajā pusaudžu vecumā un nav ticis tālāk. Tekstā daudz lieku, nevajadzīgu detaļu, kurās Harijs pats min, ka neatceras, kā tieši noticis. Kāda jēga minēt to, ko neatceras, tas izklausās pēc iespējas atkāpties no saviem vārdiem un nevajadzīgas informācijas, kas neko nemaina. Tāpat arī saturiskā uzbūve- īsi fragmenti no notikumiem, prasījās pēc kāda kopsaucēja, kas visu savienotu vienā plūstošā tekstā, vietām epizodes tik steidzīgi apraujas, ka nākas uzdot jautājumus- kas notika tālāk, kā šis atrisinājās utt.

Ja meklējiet skandalozu informāciju, visdrīzāk šo šeit neatradīsiet, bet tiem, kuri ar aizrautību seko Lielbritānijas karaļnama notikumiem un mīl biogrāfiskus darbus, šis var būt kā gards kumosiņš, it seviķi, ja lasītājs ir kvēls "komanda Harijs" fans. Atliek vien cerēt, ka princis Harijs atradīs to, pēc kā ilgojas un spēs dzīvot dzīvi, par kuru neinteresējas skaļi kliezoši tabloīdi un uzmācīgu paparaci kameras acis.

3.5 zvaigznes

"Es biju samierinājies ar to, ko man teica." (394.lpp.)

Tulkotāja: Ligita Lukstraupe

Izdevniecība: Latvijas mediji