Gabrielle Zevin

"Tomorrow, and Tomorrow, and Tomorrow" 2022

AAA_6484SK

"Video games don't make people violent, but maybe they falsely give idea that you can be a hero." (369.lpp)

Kopš 2022. gada, kad tika palaista gaisā spēle, es atvainojos- grāmata, tā uzreiz ierindojās visos iespējamos topos, iegūstot arī Goodreads lasītāju balvu, kā labākais romāns. Lasītāji gluži ekstāzē sajūsminājās par šo neparasto un reizē mūsdienīgo darbu, savukārt filmu industrijas megazvaigznes sacentās, kurš iegūs tiesības uzņemt filmu.

"Tomorrow and Tomorrow and Tomorrow", kuras nosaukums nāk no Šekspīra lugas "Makbets", burtiski kā ilustrētais cunami vilnis nogāza lasītājus no kājām. 
Tieši tādas sajūtas mani pārņēma lasot šo darbu. Man gāja grūti. Es nekādi nespēju pieslēgties šim darbam, allaž atrodot citas saistošākas nodarbes, kas atrautu mani no lasīšanas, tomēr kādā brīdī (krietni pēc 100.lpp.) stāsts ievilka savā dzelmē. Es ik pa laikam piedzīvoju šo viļņošanos- brīžiem burtiski biju pārņemta ar to, lai atkal tiktu atsviesta atpakaļ krastā. Un tā visu laiku uz riņķi. Man šķiet ir jāpaiet laikam, lai saprastu, ko es patiešām par to visu domāju.

Būt vai nebūt geimerim jeb video spēļu spēlētājam? Tāds ir jautājums, kas meklē atbildes, lai atrastu īsto mērķlasītāju. Nē, nav. Kaut gan, vai ir vispār kāds, kas nekad nav spēlējis jebkādu spēli datorā, kaut vai klasisko tetri. Jā, grāmata ir caur un caur par spēļu radīšanu, posmu pa posmam attīstoties un ievelkot man pilnīgi svešajā tehnoloģiju pasaulē, kurā kompānijas rada, testē, pieradina lietotājus un dzīvo virtuālo dzīvi. Bet, bet, bet.. grāmata ir daudz kas vairāk par spēli. Jo vairāk iedziļinies ārpus virspusējās ikdienas, jo vairāk saproti, cik daudz kodu var izlasīt zemtekstos. 

Grāmatas stūrakmeņi ir draudzība, video spēļu tapšanas aizkulises un personības pieaugšana. Tā viņi berzējas viens ar un pret otru, radot robus, apbružājoties un izārdot laukā perfektās dzīves ilūzijas.

Vienā momentā tā skumji aizkustinošā draudzības spēle mani aiznesa atpakaļ uz HANJAS JANAGIHARAS grāmatu "Mazliet dzīvības", jo galvenais tēls man savā ziņā atgādina Džūdu. Bet šeit ir tas mistiskais draudzības moments, kurā mēs kā skatītāji no malas gaidām to iemīlēšanās momentu, kas virmo, bet nekad neuzplaiksnī, un nav iespējams izprast, kas tas īsti ir. Vai šis ir romāns par kolēģiem mūža garumā, kuri sagadīšanās pēc ir pretēja dzimuma? Vai šī ir grāmata par sievietēm tehnoloģiju pasaulē, par dženderismu, nevienlīdzību un vīriešu dominanci? Vai tas ir romāns par dzīvošanu svešā kultūrā un mūsdienu sabiedrību? Vai tas ir romāns par zaudēšanas sāpēm, depresiju un dzīves cikliskumu? Jā, tas ir viss no iepriekš nosauktā un vēl tā, ko katrs tajā visā salasīs pats. 

Autore spēlējas ar video spēlēm ne tikai varoņu dzīvēs, bet arī savā romāna struktūrā, ik pa laikam ieviešot spēļu elementus, galu galā- vienalga, kā mēs spēlējam šo spēli Dzīve, cik līmeņus izejam, vai cik augstu reitingu sasniedzam, mēs visi dzīvē nonākam pie tās sadaļas Game over. 

Vai iespējams ieteikt un neieteikt reizē?! Šī ir grāmata, kas IR jāizlasa, lai reizē saprastu, kurā sajūsmas vai neskaidrības pusē atrodies tu. 

"If you're always aiming for perfection, you won't make anything at all." (452.lpp.)