Katrīna Kucbelova "Aube"

February 10, 2024  •  Leave a Comment

Katrīna Kucbelova

"Aube" 2023

 

Katarína Kucbelová
"Čepiec" 2019

AAA_8472AAA_8472SK

"Iļka ir aktrise, radusi uzstāties nesagatavotas auditorijas priekšā, runāt atskaņās un, to darot, izskatīties pilnīgi normāli." (83.lpp.)

 

Cik grāmatas tev ir gadījies lasīt, fonā dzirdot tulkotājas balsi?

Esmu klausījusies neskaitāmus Aigas Veckalnes raidierakstus, tāpēc nespēju izslēgt šo fona troksni. Iztēlojos kā pārliecinošā, labi nostādītā balsī ar skaidru latviešu valodas dikciju, Aiga savā samtainajā balsī lasa gabaliņus no "Aubes", izgaršojot sarežģītākos vārdus- ar baudu izviļājot katru skaņas niansi, ļaujot slovāku valodas reģiona dialektiem un vietvārdiem ielauzties latviešu valodā.

Jau pirmajās lappusēs ir skaidrs, ka šis romāns ir kā tehniski sarežģīts rokdarbs, kas prasa ne tikai izpēti un iedziļināšanos, bet arī profesionāli iekoptu talantu, lai tiktu pie gala rezultāta. Lasītājs šeit ir tikai kā jaušs apmeklētājs, kuram atļauts apbrīnot rakstnieces-galvenās varones-romāna-tulkotājas simbiozi. Un tas nebūt nav tas vieglākais. Meklēju google kartēs, kur tieši atrodas tas Slovāku izolētais ciemats, varbūt esmu tur braukusi garām. Gribas izpētīt un vizualizēt tās krāšņās aubes ar neparasto krāsu salikumu un dažādajiem materiāliem. Ik pa brīdim ieskatos arī vietnē tezaurs. Aigas spēja man nedzirdētus žargonvārdus sapludināt ar slovāku reģiona valodas īpatnībām, ir apbrīnojama. Tagad es zinu, ka dažām draudzenēm esmu bijusi štamgasts (štamgaste?).

 

Nekas nav tik vienkārši, kā sākumā varētu likties. Pirmais paveidiens ir grāmatas aizmugurē- spītējot lakoniskajam un gleznainajam priekšējam vākam, kurā zeltainais saplūst ar pelēki balto, kontrastējošais oranžais neons apžilbina un burtikai izlec no konteksta. Kā izrādās, arī romānā autore, dodoties meklēt īsteno folkloras kodolu, ārpus masveidā tiražētā un svētkos izstādītā, atklāj, ka iedomātais aubes kods nemaz nav tik atturīgi mierpilns.

Katarīna mēnešiem ilgi dodas uz Slovākijas centrālās daļas ciematu ar dumpiniecisku vēsturi, Zemo Tatru pakājē, lai kopā ar astoņdesmitgadīgo Iļku iemācītos uzšūt tradicionālo reģiona aubi. Ciematā, kur romu tautības pārstāvji ir vairākumā, dzīve tiek vadīta tradicionālā un ierašu kārtā. Stundām ilgi pavadot rokdarbos, Iļka pa drusciņai izstāsta savus pagātnes notikumus, atklājot sevī tās personības šķautnes, kas sākumā paliek nepamanītas, tāpāt arī izved cauri reģiona vēsturiskajiem notikumiem, likteņiem, ko salauzusi pastāvošā vara un samezglotajām dzimtas attiecībām. 

 

"Apģērbs, kas valkājams visu mūžu, pielāgojams jebkurai figūrai un piemērojams jebkurai paaudzei. Es tajā neizskatītos dīvaini tikai trīs ciemos. Visur citur tas pārvēršas par skatuves tērpu." (133.lpp.)

 

"Aube" ir sarežģīti savīts literārs mākslas darbs, kurā atklājas tradicionāli kulturālo dziņu senbalss, no kuras nevar nedz izbēgt, nedz izlauzties, nedz līdz galam pieņemt. Kamēr, folkloras balss pamazām transformējas no ikdienišķā uz ārišķīgo, Katrīna vēl pēdējā mirklī, pirms pēdējie zināšanu nesēji vēl dzīvi, ļauj caur savu romānu tai neatkarīgi runāt. Kā viņa pati min- viņa raksta romānu par Iļku, kaut patiesībā Iļka raksta romānu par viņu, bet galu galā tā ir grāmata pati, kas raksta šo stāstu, un visi varoņi ir tikai dalīnieki. 

 

Pat, ja sākumā liekas, ka galvenais vadmotīvs ir tradicionālā aube un tās simboliskā nozīme, tad arvien vairāk noprotams, ka romānā ir arī citi spēcīgi motīvi- līdzāspastāvēšana un līdzāsdzīvošana ar romiem, saistītie steriotipi, naids un kultūru atšķirības, kā arī pašas autores piederēšanas un meklēšanas ceļš, kurā viņa meklē to siltumu, tuvumu un ģimeniskās saites, ko pašas ģimenē nav atradusi un sajutusi. 

 

"Aube ir kā aizsargķivere." (123.lpp.) Nekad nebiju domājusi šādā aspektā par aubi, kas man personiski nozīmē jaunības brīvības un prieka savaldītāju, brīdi, kad jānoliek bezrūpības vainags, jāpaslēpj sava skaistā galvas rota no apkārtējo acīm, uzspiežot skaidru un viennozīmīgu zīmogu sev uz pieres- "es esmu precēta, es esmu kāda īpašums". Tas ir interesanti, bet šī simboliskā galvasrota ir tā, ko nespēju pieņemt, atsakoties tikt apzīmogotai un ierobežotai. Tāpēc lasīt par Iļkas likteni un dzīvi nebūt nebija viegli. Bet romāns man saka, ka dzīve ir par pieņemšanu. Un aube dažkārt no kaut kā ziedošanas ir jāpieņem par aizsargķiveri no visa tā, ko dzīve mums piespēlē. 

 

 

Tulkotāja: Aiga Veckalne

Izdevniecība: Jānis Roze

 


Comments

No comments posted.
Loading...

Archive
January February March April May June July August (1) September October November December
January February March April May June July August September October (1) November December
January (7) February (11) March April May June July August September October November December