Inga Grencberga

"Marija Déjà vu" 2024

20240407-AAA_0346SK

"Tas nav stāsts par vēlmi sevi vai otru padarīt labāku, salabot. Tas ir stāsts par "būt kopā tumsā"". (161.lpp.)

Turp, kurp mēs visi alkstam doties, nav ne ceļa sākuma, ne beigu, tikai nebeidzams okeāna apvārsnis. Necaurredzams, miglas piebliezts, ievelkošs un aicinošs.

Turp, kurp mēs baidāmies nonākt, neviens nedod līdzi ceļa kartes, norādes, visi nejaušie ceļabiedri ir gaistoši, balstoši un mirkli klātesoši. 

Turp, kurp mēs gribam aizbēgt, var tikai atbēgt ārprātā paklausot savai kliedzošajai sirdsbalsij. Tumsā lavīties, taustīties, meklējot tumīgu gaismu, kurai pieķerties, ieķerties, pieturēties.

Kad laika nogrieznis saplūdis starp pagātnes bijību un tagadnes esību, ir tik viegli krist, maldīties un pazaudēties, lai izgaršotu vienpatības alkas un spētu atkal iederēties, nepazaudējot arī savas ēnas tumšākos stūrīšus. 

Autore gluži kā spoguļu zālē spoguļojas, pazaudējot realitātes un atspulga līnijas, saplūdinot savu esību ar alter tēliem, savijot savu pieredzi caur visu izlasīto, izjusto, piederīgo, lai ļautu grāmatu varonēm dzīvot savu dzīvi. Nav svarīgi, vai Alise ir Marija, vai Alise un Marija ir Inga, viņas visas ir viena un neviena, pati par sevi- esība un bezgalība, kurā iespējams arvien no jauna sevi radīt, pārradīt un saplosīt, ja vien vēlies.

Tekstualitāte, intertekstualitāte, svarīgas detaļas, ritmiska atkārtošanās, daudzvalodība, ko izgaršot uz mēles, cigarešu dūmi kā māklsiniecisks atribūts. Klātesamība. Sevis meklēšana un piederēšanās. Iederēšanās un savas identitātes meklēšana.

Saites, ko ikdienā rūpīgi veidojam, ir tās pašas saites, no kurām vēlamies izmisīgi atbrīvoties.

Vai ir iespējams vienlaicīgi piederēt sev, ja esi piederīgs citiem?

"Ciešanām, tāpat kā radošumam, ir milzīga nozīme cilvēka dzīvē- tās viņu veido. Cilvēcīgu." (272.lpp.)

No tumši skandalozās varones lasītājs iepazīstas ar ko liegi maigu- ievainotu, bet reizē tik dodošu un atvērtu pasaulei- tās pieredzei, cilvēkiem, lietām, smaržām, maņām, garšām. Bet neļaujies tikt maldināts, viņas abas pastāv tikai kopā. Katrs no šīs iepazīšanās paņem tieši to, kas viņam nepieciešams, interpretējot, līdzpārdzīvojot un ilgojoties būt tikpat drosmīgi atklātam pret sevi. Vai allaž dzenoties pēc sava okeāna.

"Neviens nav neaizvietojams vai neaizstājams, pareizāk sakot- pilni kapi ar tiem aizstājamajiem." (92.lpp.)

Izdevniecība: Zvagzne ABC