Klēra Beresta

"Mata tiesa" 2025

Claire Berest

"L'Epaisseur d'un cheveu" 2023
 

SAM_9361

"Mata tiesa" manī atstāj nebeidzamu tukšuma atbalsi, kurā es nespēju atrast atbildes dažādās līnijās, gan to, kā visu saprast, ko autore vēlējusies pateikt un, kā tas rezonē ar manu pieņemšanas/saprašanas līmeni, skatoties uz cēloņu un likumsakarību sekām sabiedrības līdzatkarībā. 

Negribu vispārināt, bet man ar franču romāniem ir dalītas jūtas, vai nu es burtiski dievinu viņu alkas pēc brīvības un atļaušanās jebkurā mākslas formā, pat, ja tā ir ikdienas sastāvdaļa, vai arī nespēju tos saprast.

Beresta manā prātā balansē starp šiem diviem lielumiem un ar blīkšķi iegāžas neskaidrības lauciņā. Es redzu autores vēlmi manipulēt ar pieņemtajām normām, galvenajā lomā ietērpjot uz sevi vērstu antivaroni, kurš savās acīs ir kaut kas grandiozs, bet paliek bīstams, kad neviens neatstaro viņa personības spožumu. Viņas vēlmi parādīt, kā uguns izvird no klusiem, gadiem gruzdošiem pelniem, ko no malas nevar saredzēt. 

Apgāzti pierastajam, romāns jau pašā sākumā atklāj pastrādāto noziegumu, kurā Etjēns nogalina savu sievu Vivu, ļaujot palēnām visu šķetināt vaļā atpakaļgaitā, ik pa laikam attainojot gan ikdienišķus sīkumus, kas noved pie kulminācijas, gan izrakstus no izmeklēšanas protokoliem, tādejādi novirzoties no galvenā varoņa "Es" un parādot objektīvāku skatījumu uz reālajiem notikumiem. Izsvēpinot cilvēciski tumšākos dvēseles nostūrus, atmetot pelēkās zonas, lasītājs kļūst par liecinieku brutālam, naidpilnam un egoistisku motīvu virzītam noziegumam. 

Iespējams, ka es nesaslēdzos ar romānu, jo pirmkārt, neviens no varoņiem man nelikās simpātisks un bija grūti iejusties viņu ādā vai līdzpārdzīvot, otrkārt, arī varoņa motīvi man līdz galam nav izprotami. It kā ir, bet it kā nav. Pietrūkst autores spējas lasītājam līdzpārdzīvot, jo atsvešinātais, attālinātais un aukstais rakstniecības stils padara arī pašu stāstu distancētu. Ja šie izteiksmes līdzekļi veidoti ar domu padarīt galveno varoni vēl nesimpātiskāku, narcisistiskāku un snobiskāku, tad tas autorei ir izdevies. Bet, ņemot vērā, ka vardarbība attiecībās ir ļoti svarīga tēma, grūti iztikt bez emocionālās iesaistes un novērot šo visu kā valdības sēdes budžeta plānojuma atskaiti.

Kā saka- tie klusākie ūdeņi ir tie dziļākie? Un varbūt arī duļķainākie? It īpaši tie, kuros nemājo neviena dzīva radība. 

PS. Bet vākam gan es dodu 5 + zvaigznes. Tik ļoti, ļoti...

3.5 zvaigznes

Tulkotāja: Agnese Kasparova

Izdevniecība: Latvijas mediji