Monika Helfere

"Bagāža" 2025

Monika Helfer

"Die Bagage" 2020

SAM_9168

Cik viegli ir izstāstīt savas dzimtas stāstu?! It sevišķi tad, ja tas apzlīvuroti slēpj sevī daudz negatīvu nokrāsu, kas, gluži kā skaistā baltā līgavas galvassega, izvazāta pa ciema ļaužu no mutes izmestajiem dubļiem. 

Austriešu rakstniece Monika Helfere mēģina šķetināt savas dzimtas portretu, kura priekšplānā debešķīgi skaistā vecomāte Marija un viņas mīļotais vīrs Jozefs.

Neskatoties uz to, ka viņi dzīvo ļoti trūcīgi pašā pēdējā mājā pirms kalna, tik augstu, ka retais vien uzdrošinās mērot grūto kāpienu augšup, viņu mīlestība vienam pret otru un bērniem, stāv pāri visām ciema ļaužu runām, kurās deg skaudība, greizsirdība, cerība iekarot Marijas skaistumu sev un pārākums pret šo nabadzībā eksistējošo ģimeni.

Tomēr, kad pedantiski tīrīgais un visādi citādi tik atšķirīgais Jozefs tiek iesaukts karā, Marija paliek viena ar rūpēm par bērniem un izdzīvošanu. Pat, ja sākumā liekas, ka tikai Jozefs ir pakļauts kara psiholoģiskajai cīņai, no kura nav iespējams iznākt neskartam, tomēr laikam ritot, arī ciematā palikusī Marija uzsāk cīņu ne tikai ar iemīlēšanās emocijām, vīriešu vardarbību, badu un ļaužu nicināšanu, bet arī ar Jozefa krasajām pārmaiņām.

Reizē ar Marijas portretējumu un ikdienas dzīvi, autore ik pa laikam pārceļas pāri notikumiem, atklājot, kas vēlakajās desmitgadēs notiek ar visām septiņām Marijas un Jozefa atvasēm, ieskicējot, ka dzimtas likteņu lipināšana notikusi no tantes atmiņām vaļsirdīgākos brīžos.

Manuprāt šī lēkāšana laikā un sižeta līnijās nojauc grāmatas plūdumu, ik pa brīžiem liekot apstāties un saprast katra no varoņu atzaru šajā dzimtas radurakstu labirintā. 

Nomaļajai kalnu ciemata ainavai un izolētībai ir liela nozīme grāmatas noskaņai, kas piešķir mežonīgu, savvaļīgu, atturīgu un vienpatīgu noskaņu arī varoņu raksturu veidošanā.

It kā vieta pieņem un reizē nepieņem šo ģimeni, kura atšķiras un reizē neiederas šajā ciemata ļaužu pulkā. Tikpat liela nozīme ir arī vizuālajam varoņu raksturojumam, īpaši uzsverot skaistumu un seksualitāti, kas nav bieži izvirzīta kā centrālais elements dzimtas vēstures pētīšanā. 

Šeit ir kaut kas skaists, ļoti sāpīgi skumjš, vārdos neizrunāts, bet reizē arī robusts, sašķēlēts atskabargainās pagalēs. Tur sirdī- tās skabargas vēl duras, pat, ja malka jau sen sadedzināta pavarda liesmās. 

3.7 zvaigznes 
 

Tulkotāja: Silvija Brice

Izdevniecība: Zvaigzne ABC