Roberts Zētālers

"Viss mūžs"2017

SAM_6523

Šī niecīgā grāmatiņa, kurā iespiedies gigantisks dzīvesstāsts, tikpat spēcīgs un robusts kā sīkstais Andreass Egers.

Pats stāsts uz manīm neatstāja tik lielu iespaidu, kā viļņi, kas manī turpināja viļņoties arī pēc vāku aizvēršanas.

Velku paralēlas ar stāstu, ko tajā pašā dienā nejauši uzgāju interneta bezdibenī- par 61 gadu veco Autrālijas fermeri Cliffu Youngu, kurš astoņdesmitajos piedalījās ultramaratonā, skrienot no Sidnejas uz Melnburnu (875 km). Skrējienā,  kas bija paredzēts kā Westfield lielveikala reklāma, Cliffs gandrīz nemaz netika pielaists, jo rīkotāji negribēja, ka tā laikā kāds večuks atstiepj galus.

Bet Cliffs ne tikai pārsteidza savus profesionālos, vairākas desmitgades jaunākos sportistus un rīkotājus, kuri sākumā smējās vai neticēja, ka viņš spēs noskriet, bet kļuva par visas valsts iedesmas avotu, pierādot, ka viss ir iespējams.

Viņa īpatnējais un enerģiju saudzējošais skriešanas stils kļuva par paraugu daudziem ultraskrējējiem, kas Austrālijā ieguva nosaukumu “Cliff Young shuffle.” Viņš gluži vienkārši bija pieradis skriet gumijas zābakos, dienām dzenoties pēc sava 2000 aitu ganāmpulka, ik reiz, kad uznāca vētra. Dažkārt, lai sadzītu visu ganāpulku, Cliffam vajadzēja skriet divas vai trīs dienas no vietas.

 Līdz pat slavenajam ultramaratonam Cliffs bija dzīvojis kopā ar savu mammu (un bija jaunava), vietējo acīs iemantojis dīvaiņa slavu, viņš pēkšņi nokļuva sabiedrības uzmanības centrā, īpašu aktivitāti saņemot no pretējā dzimuma. Viņa panākuma atslēga bija apņēmība un spēja nenodarbināt savu prātu ar eksistencionāliem jautājumiem. Kā viņš pats to definēja- viņš iztēlojies, ka dzenas pakaļ savām aitām.

Uz ultramaratonu viņš bija ieradies darba zābakos, tomēr skrējienu uzsāka ar kāda iedotajiem pilnīgi jauniem skriešanas apaviem. Skrienot viņš bija izņēmis arī savas protēzes, kā pats minēja, jo skrienot tās klabēja. Kamēr pirmajā naktī visi skrējēji apstājās, lai gulētu 6h, Cliffs nejauši sajaukta modinātāja dēļ, piecēlās divos naktī un turpināja skriet, atraujoties no pārējiem skrējējiem par vairākām stundām. Vēlāk viņš nolēma neturpināt gulēt visā ultrmaratona laikā un to pieveica 10 h ātrāk kā finišēja otrais skrējējs, pievarot to 5 dienās, 14 stundās un 4 minūtēs. 

Kā uzvarētājs Cliffs ieguva balvu - 10 tūkstošus austrālijas dolāru, ko fermeris atbildēja, ka nav zinājis par naudas balvas eksistenci un, paturot sev 3 tūkstošus, pārējo naudu sadalīja starp pirmajiem pieciem skrējējiem, pasakot, ka viņi tikpat daudz pelnījuši uzvaru kā viņš. 

Vai tas, ko tikko aprakstīju, ir grāmatas cienīgs sižets?! Noteikti, bet tas ir patiesāks stāsts par patiesāku. Šis stāsts mani tik ļoti pārsteidza un nošokeja, ka noskatīšos arī filmu par viņu "Cliffy".

Cliffs man atgādina to pašu Zētālera varoni Egeru, ar savu sīkstumu un dzīves likteņa pagriezienu pieņemšanu. NEANALIZĒJOT. Vienkārši ļaujoties liktenim, esot pateicīgam, ikvienu savu rētu uztverot kā tikai daļu no sevis. Stāsta vidū ir jautājums, vai cilvēks paliek pats, ja arī zaudē daļu no sava ķermeņa?! 

Egers tur ir, vienkārši ir. Eksistē dienu no dienas. Viņam pāri iet karš, zaudējumi, vardarbība, sniega lavīna un visa dzīve.

 Bet Egers nevis cīnās, pretojas vai analizē, bet vienkārši plūst dzīvei līdzi un reizē ar viņu, mēs esam novērotāji.

Tas, kas manī turpina viļņoties pēc Egera un Cliffa- ka labākie dzīves ultraskrējēji ir tie, kuri neiekrīt savas tumsas dziļākajos kambaros. Jo ne jau tas, ka kāds nebūtu sevī turējis tumsu, nebūt nē, dažkārt tā ir tik visaptveroša, ka nepietiek pat visas saules gaismas,  lai to izkliedētu. Bet spēja ļaut tumsai būt sevī, bet nepakļauties tai, ir visa noslēpuma atslēga.  (Saka Sandra, kurai ir "overthinking"- domāšana daudz par daudz)

3.7 zvaigznes

Tulkotāja: Silvija Brice

Izdevniecība: Zvaigzne ABC