Lelde Jauja

''Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaigznes'' 2025

SAM_1551-3

Manai vecomātei laukos bija tāds paliels kaleidoskops, vēl tajos laikos, kad ciemata vidū bija pāris veikali- maizes, piena, gaļas un universālveikals, kurā preces aiz stikla letes varēja apskatīt tikai tad, ja spēji pievērst pārdevējas uzmanību, lai vispār to mantu izvilktu laukā parādīšanai. Manās mājās tāda kaleidoskopa nebija. Bērna prātam neizskadrojamai maģijai, kad griežot gareno optisko ierīci, krāsainie stikliņi arvien no jauna veidoja neatkārtojamos rakstus, pavadīja birstošā skaņa, kas uz sekundēm īsu mirkli, piešķīra slavas spozmi katram kadrējumam, lai jau pēc brīža to sabirztu pagātnes putekļos. 

Leldes Jaunas stāstu krājums ir precīzi šāds kaleidoskops, kurā, pāršķirot lapu, nomainās dekorācijas un top pilnīgi jauns uzstādījums. Viens pēc otra tie jaucās kopā, sižets mainās un transformējas, tomēr pašā pamatā saglabājot galvenos stūrakmeņus, kas satur visu kopā. Tā ir viņa, es, tu, sieviete. 

Lelde Jauja pašironiski pačukst priekšā, ka viņa spēj uz lietām skatīties ar humoru un draudzīgu smīnu, savu romānu nosaucot par "Šim stāstu krājumam es dodu četrarpus zvaignes"- par to un vizuālo ār' un iekš' noformējumu jau vien papildus zvaigzne autorei. 

Vilis Kasims savā atsauksmē min, ka ''..liekot pat nīgrākajai sejai savilkties smīnā..''. Es laikam esmu no īpaši nīgro kategorijas, jo mana seja paliek nesatricināma. Esmu no tiem, kurus ļoti grūti sasmīdināt grāmatās. Es, gluži kā komēdijseriālos, redzu, kurā vietā ir jāsmejas, kurā vietā ir ironiskie pagrieziena punkti, kuriozās situācijas, dzirdu fonā smieklus un applausus, bet es pati nesmejos. (uz roku pirkstiem varu uzskaitīt, kurās grāmatās es savas dzīves laikā esmu smējusies)

Bet tas nenozīmē, ka man stāsti nepatika, pat, ja man pašai nebūt nevienā vietā nenāca smiekli. Es vairāk izdzīvoju to, kas ir aiz tiem smiekliem, un tas mani personiski uzrunāja visvairāk. Šeit nolasās arī savā ziņā daudz kas no autores un viņas laikmeta paaudžu piedzīvotā- kaut kas pazīstams, sabružāts, skumjš un reizē intīms.

Lelde nebaidās savos stāstos runāt par ikdienišķo un greizo, kas mazajās detaļās nav izskaistināts, bet drīzāk klātesošs, pilnasīnīgi atklājot mūsos visos to vienkāršo, kas ir zem ikdienas maskām, izdaiļojumiem, teatrālā un mākslīgā veidola radītā. 

"Nepazīstu sevi tādu. Eža kažociņš mugurā un katrā rokā pa kalašņikovam- kas man uzsmaidīs, tam šaušu, kas mani apskaus, to uzspridzināšu." (164.lpp.)

Man ir arī mīļākais stāsts un tas ir ''Tevis ir daudz''. Jautājums, ko mēs vēlamies vērtēt- izvilkt vidējo no visiem stāstiem, vai pienaglot to stāstu, kura dēļ vērts lasīt visu krājumu? 

Izdevniecība: Latvijas mediji