2021 gada grāmatu TOP 12
2021 gada grāmatu TOP 12
Trauksmains. 2021 gads no manis saņem šo pelnīto titulu. Par spīti cerībām turēties pie skaidra saprāta, mēnesis pēc mēneša triecās manos plānos un cerībās kā plānprātīgais. Caurum cauri, caururbjot sajūsmas paliekas, prieka drupačas un radošuma druskas, ik reizi atstājot sagrautu. Tāpēc mani nepārsteidza apdullums lasīšanas gaidās, kad tik daudzi bija brīži, kad attapos stundu lūkojoties vienā un tajā pašā nodaļas atvērumā.
Meklējot risinājumus savam grāmatmīlestības avotam, es ļāvos un ar sajūsmu atklāju audio grāmatu prieku. Mani agrie rīti, kad pulksten piecos dodos savā ikrīta 10 km gājienā iesaknējās pavisam savādāk, ļaujot uz brīdi izrauties no satraukuma un trauksmes, kas neatkāpās ne mirkli. Mans goodreads vēsta, ka izlasītas vairāk kā 140, izvēlēties īpašās nepavisam nav grūti, bet noapaļoties uz desmitnieku ir praktriski neiespējami. Tāpēc lai iet gada TOP 12, katram mēnesim pa vienai grāmatai. Secībai nav itin nekādas nozīmes, tas ir nejaušības princips, jo katra no šīm grāmatām MAN ir īpaša.
MARGARET MAZZATINI "TWICE BORN"
Pēdējoreiz, kad tiku burtiski sagrauta, bija izlasot “The strategies if antelopes”-par 90gadu sākumā notikušo genocīdu Ruandā. Pēc Margaretas Mazzantīni grāmatas pabeigšanas “Twice born” es pat nespēju paraudāt. Jūtos tik ļoti satriekta, ka nezinu, vai turpmākās grāmatas lasot spēšu vēl līdzpārdzīvot, jo šķiet, ka visas maņas ir palikušas nejūtīgas un statiski notirpušas.
Man vajadzēja ilgu laiku, lai atkal atgrieztos pie itāļu rakstnieces darbiem. “Nekusties” bija parāvis mani emociju dzelmē, sadauzījis gabalu gabaliņos- es fiziski nespēju atvērt vēl kādu viņas darbu. No vienas puses baidoties, ka otrreiz vairs nav iespējams pārspēt to niansēti precīzo jutekļu virmoto tekstu “Nekusties”, no otras puses man nebija ne mazāko ilūziju, ka Mazzantini pasaudzēs lasītāju. Pat vislabāk sagatavojušamies grāmatmīlim viņas darbi var izrādīties pārāk smaga un nepaceļama artilērija.
Es neesmu šeit, lai izstāstītu tev darba anotāciju vai īso versiju, tas ir briesmīgākais, ko es kā lasītājs izjūtu, ja man kāds nozog atklāšanas un sava kontaktpunkta atrašanas vietu ar jebkura rakstnieka darbu. Un paldies, ka šeit anotācija ir tik pliekani miglaina, ka pasaka un nepasaka pilnīgi neko.
Vienu gan varu pateikt-darbā ir paralēlas un tajā pat laikā cieši saistītas tēmas. 92-95gadā notikušais etniskais karš un genicīds Bosnijā un Hercegovinā, par ko mēs vēstures stundās daudz nerunājam, jo tajā laikā Latvija bija savas jauniegūtās brīvības kopšanā. Otra tēma ir spēcīgi kaislīga mīlestība, tāda, kura paceļ un gremdē. Piedevām viena persona ir mākslinieks(fotogrāfs) - pēc būtības ar smalki salauztu dvēseli. Un trešā tēma ir bērns. Vairs neko, neko negribu atklāt. Te ir tik daudz pārsteigumu, ka brīžiem jāliek nost grāmata, lai atjēgtos.
Mazzantini raksta trāpīgi, ievainojot un iedurot precīzi mērķī-viņas vārdi kā šautriņas ietriecas viendienīšu spārnos, padarot bezpalīdzīgi alkstot atgūt vieglumu.
Man vēl ilgi būs vajadzīgs laiks, lai atietu no stāsta, bet tieši šādu darbu dēļ es mīlu lasīt. Kaislīgi. Bez aizspriedumiem. Ļaujoties.
CHRISTY LEFTERI "THE BEEKEEPER OF ALEPPO"
Kā lai atzīstas mīlestībā grāmatai, kas ir nozagusi manu sirdi- ja šo neiztulkos latviski, lai iepriecinātu latviešu valodas lietpratējus, tad mana sirds salūzīs pavisam gabalu gabaliņos.
Vai tu zini, cik gara ir tava grāmata?! "The beekeeper of Aleppo" ir tieši 55km gara vai 5 dienu rītu gājiena attālumā. Mani agrie rīti, piecos- vēl pirms lēkusi saule, izdundināti ar Nuri un Afras bēgšanas stāstu. Ak, dieniņ- jau pirmajā stundā es paspēju apraudāties divas reizes, bet pēdējie kilometri paiet ar dziļām ieelpām un izelpām, bet tas kamols kaklā kā nepazūd tā nepazūd.
Te ir daudz tumšuma, skumju, kas ietriecas dziļi tevī un netiek laukā, paliekot iesprostotas un ārdod arvien no jauna. Te ir daudz šausmu, kas neizskaidrotas plešas piķa melnā dziļumā, radot verdošu ļaunuma lavu, kas apšļāc jebkuru nejaušu garāmgājēju. Bet te ir arī daudz skaistu cerību, kas vibrē pāri visam nedzīvajam un arvien audzē jaunus asnus nolauzto vietā. Šis stāsts cauri neskaitāmiem slāņiem izstāsta pēc traumas stresa sindromu un atklāti parāda, cik bezjēdzīgi var izpostīt dzīves. Un nevar azimirst, ka mēs visi esam tik ļoti saistīti- kā bišu šūnas kopīgā sprostā, tiklīdz vienā pusē iemetas parazīti, tā viss pārējais arī palēnām aiziet bojā.
Es atgriežos vēlreiz pie sākuma, lai ielaistu sevī to dunošo zumēšanu. Lai ļautu aizplūst sāpēm un ielūgtu sevī ticību, ka ir iespējama dzīve pār mirstošu pagātni.
*Šai grāmatai nevajag zvaigznes, viņas stāsts neglābjami ir ierakstījies manā īpašo grāmatu sarakstā.
ISHMAEL BEAH "A LONG WAY GONE"
Ilgais ceļš no bērnu karavīra līdz rakstniekam- tas viss šķiet kaut kas neticams, un, ja šis nav stāsts kā atdzimt no pelniem kā fēniksam, tad es nezinu, kam vairs ticēt.
☄️Šo var lasīt kā šausmu stāstu un nebūs tālu no patiesības, gluži otrādi- šausas šeit ir visaptverošas, klātesošas un traumatiskas, liekas, ka nav iespējams atbrīvoties no trauksmainām bailēm pat aizverot grāmatas pēdējo vāku.
Veroties smaidīgā nu jau vīrieša fotogrāfijā no neskaitāmām intervijām un publikācijām, šķiet neticami, kas patiesībā slēpjas aiz visiem redzamās virskārtas- cik tumšus noslēpumus var glabāt pat vissimpātiskākais cilvēks. Dzīvojot Ņujorkā šķietami idillisku un mierpilnu dzīvi, Ismaels ir gājis neticamu ceļu, netiekot pasargāts no paša ļaunuma- ne tikai nespējot izvairīties no vardarbības, bet kļūstot pašam par daļu no tā.
☄️Sjerraleones pilsoņu karš, kas ilga no 1992-2002. gadam, vardarbībā iesaistīja no 10-14.000 bērnu vecumā no 8-14gadiem. Lai saprastu to apjomu- puse no nemiernieku armijas rindām sastāvēja no bērniem. (~1/4 valdības armijas sastāvā). Lai cik neticami, tas neizklausītos, vēl joprojām pastāv valstis, kuras izmanto bērnus karadarbībā, piespiežot tos veikt kriminālās darbībās- kropļošanā, izvarošanā, nogalināšanā, tāpat arī izmantojot bērnus kā darba spēku un prostitūcijā. Arī Ismaels nesekmīgi neskaitāmus mēnešus bēdzis no nemiernieku armijas grupējumiem, zaudējot visu ģimeni un draugus, un brīdī, kad licies, ka sasniegts patvērums, Ismaels tiek iesaistīts valdības armijas karavīru rindās, būdams tikai 13gadus vecs. Kara šausmas salauž arī mazus romantiskus zēnus, kuri klausās repa kasetes, repo un sapņo par uzstāšanos. Pavisam drīz pieradis pie galvenās bērnu karavīru enerģijas lādiņa- kokaīna, marihuānas, ekstazi un alkohola kokteiļa, viņš kļūst par cilvēkiznīcināšanas mašinērijas mehānismu.
☄️Šis memuārs visu laiku svārstās starp "Nevaru vairs izturēt- man ir slikti" un "Vai un kā mēs varam apturēt pasaules šausmas?". Es nezinu, ko no šī var secināt, jo cilvēce nekad neko nav iemācījusies no saviem priekštečiem un kari mums notiek visapkārt.
ALESANDRO BARIKO "TŪKSTOŠ DEVIŅSIMT"
Kā tev veicas ar Bariko izaicinājumu-ļauties kāda viņa darbam neuzliekot augstas ekspektācijas?!🌿🌿
🌿Jaunākais latviski tulkotais darbs, ko ilgi gaidīju🥰
Es jūtu, kā zem kājām pazūd zeme, mani nes no viena kuģa gala uz otru, pa ceļam sašķaidot visas dienas laikā iekrātās pārdomas, dusmas, gaidas, rūgtumu. Es gribēju tikai mazliet, mazliet. Okeānu. Paskalināt kājas, varbūt iebrist līdz potītēm- pēc grūtas darba dienas, tā viņi man saka. Bet viņš- ierāva mani ar milzu vilni iekšā, sagūstīja un aizveda uz mūžam ceļojošo kuģi, kas ik pa laikam piestāj arī okeāna otrā krastā. Bariko mani pilnīgi aizvilka no man zināmās ikdienas un piepildīja ar savu sapņu monologu. Es nezinu, kā viņš tik labi to māk. Saviļņot, savaņģot, līdz galam nepateikt- tikai mazlietiņ, lai pēc tam stundām tu mocītos- lai domātu par varoņiem,rakstnieku un galu galā pats par sevi, izspēlētu tekstu no jauna, ļautu melodijai turpināties cauri visai asinsritei.
Pavisam īsais monologteksts, kas radīts, tieši tā- radīts nevis vienkārši uzrakstīts, teātra izrādei, plūst mūzikas ritmos- es pilnīgi dzirdu klavieru taustiņus virtuozā roku kalambūrā, kaut kur tālumā fonā trompeti, cilvēku aplausus, sajūsmu un alkas sajust dzīvi ieplūstam sevī tikpat nepiespiesti kā nošu ritmu. Man tik ļoti gribētos redzēt šo izrādi, kurā vārdiem ir tikpat liela nozīme, kā mūzikai okeāna vidū.
"Pārtiku no fantāzijām un atmiņām.. [..]..Nabagu paņēmiens, taču tas vienmēr darbojas."(53.lpp)
Nezinu, vai Bariko ir nabags, bet fantāzija un atmiņas viņā mutuļo trakāk kā vētras laikā okeāns, kas pie reizes arī piesātina lasītāju. Jūtos piepildīta un reizē galīgi izsalkusi- gribu baudīt Barkiko vēl un vēl, bet viņš mēdz dozēt savas rakstuzīmju delikates Mišalin restorāna cienīgās mini porcijās. Lai paliec izsalcis. Lai tev kārotos vēl. Lai tikai iedomājoties, tu sajustu gaidu trīsas vien iedomājoties, ar ko tevi pārsteigs nākamreiz.
"Tūkstoš deviņsimt" pierakstu fragments vai kā autors pats to sauc par tekstu, jo "Nedomāju, ka pastāv īpašs žanra apzīmējums šādiem tekstiem." ir skaists, skumjš un reizē tik ļoti atbrīvojošs. Neparasts.
JUHANI PITSEPS, GUNDEGA MUZIKANTE "IR MĒNESS ZELTA KUĢIS"
Ak, laimīgie mūsdienu bērni- viņiem ir ne tikai laimējies dzīvot iespēju laikmetā, kad pasaule ir atvērta, piedzīvojumu pilna- atliek vien uzdrošināties un doties; viņiem ir pieejama nebeidzami plaša literāro darbu pasaule, kura arvien nebeidz pārsteigt ar savu unikalitāti un radošumu.
🌿 Zemes toņos- miglas pielietā uzartas zemes saullēkta rītā, krāsu gammā ieturētās ilustrācijas varbūt pirmā mirklī nelēks acīs krāsu mikslī bērnu grāmatu sadaļā grāmatnīcā, bet ik katrā detaļā, ko latviešu ilustratore Gundega Muzikante ir ieguldījusi šajā darbā, pasvītro drūmi dramatiskos notikumus, ko mazā igauniete Kēte piedzīvo, bēgot mazā zvejnieku laivā no Igaunijas uz Zviedriju- tumsas un aukstuma aizsegā slēpjoties no karavīriem un sastopoties ar vēl lielāku pretinieku- vētru jūrā.
🌊Man jāapplaudē igauņu autoram Juhani Pitsepam, cik ļoti viņš spēj iejusties bērna ādā un izzināt tieši viņiem svarīgāko, ko ne vienmēr pieaugušiem lemts saprast. Daudzas no bērnu grāmatām ietver sevī dimdomīgus kodus, metaforas un slepenas nozīmes, kas saprotamas tikai pieaugušajiem un bieži tieši viņiem jāizskaidro saviem bērniem vēstījumu viņiem saprotamā valodā, lai pateiktu, ko autors ar to vēlējies pateikt. Tad nu šī ir viena no retajām grāmatām, kas pilda uzreiz šo funkciju- uzdod jautājumus, ko ikviens bērns iedomātos un uzreiz arī viņus atbild.
🌊 Šo grāmatu vajadzētu izmantot vēstures stundās, kā papildus literāro avotu, lai lietišķiem skaitļiem un faktiem par bēgļiem II pasaules kara laikā, kas no Baltijas devās uz Zviedriju, piešķirtu vizuālu un saturisku pamatojumu.
DĒLIJA OUENSA "KUR VĒŽI DZIED"
"Kur vēži dzied" ir kā manifests visai dzīvajai radībai, to unikalitātei un mežonīgajam skaistumam. Lai izjustu grāmatu pilnībā, jāiepazīstas ar tās radītāju, gluži kā lietošanas instrukcija zāļu pilieniem. Tu vari mīlēt dabu, sajūsmināties par to un apbrīnot, bet ir cilvēki, kuri dabai ir tik tuvi, ka nav iespējams saredzēt robežu, kas atdala viņu cilvēciskās šūnas no pasaules radību matērijas. Tāpat man arī grūti nodalīt, kur beidzas Dēlijas personība un kur sākas galvenās varones Kijas būtība. Liekas, ka autore ir iemiesojusies vai radījusi ideālo sevis versiju caur Kiju- mežonīgu, spēcīgu un reizē īpaši sensitīvu personību, kas dzīvās radības ar visu neparasto tajā saprot neskaitāmas reizes labāk par cilvēkiem.
Dēlija Ouensa ir dabas un dzīvo radību zinātniece, kura no mazotnes tika radināta doties savvaļā un izzināt dzīvo radību. Viņas mamma mēdza viņu iedrošināt, sakot "Go way out yonder where the crawdads sing.” Šis izteiciens rotā arī Dēlijas pirmā romāna vāku, ko kā pati autore skaidro:"I learned from a book that crawdads don't really sing. But I learned from my mother that if you go far enough into the wilderness, by yourself, and there's nothing but you and nature, you will hear the crawdads sing."
Ieguvusi bakalaura grādu zooloģijā un doktora grādu dzīvnieku uzvedībā, Dēlija kopā ar vīru nopirka vienvirziena biļeti uz Kalahari Botswānā, kur teritorijā, kas pielīdzināma Īrijai, divatā dzīvoja teltī un nodevās lauvu, hiēnu un leopardu pētīšanai. Pēc septiņiem gadiem devās tālāk uz Zambiju, kur ilgāk kā dekādi pētīja ziloņus. Lai arī "Kur vēži dzied" ir viņas pirmais romāns, rakstīt Dēlijai paticis jau kopš mazotnes un kopā ar vīru izdotas vairākas dokumentālās grāmatas par dzīvajām radībām, balstītas ar dokumentēto, kas arī ieguvušas bestsellera titulu.
ADAMS KEJS "JAUNĀ ĀRTSA SLEPENĀ DIENASGRĀMATA"
“Kāda izcila ārste konsultante saviem apmācāmajiem parasti saka: līdz brīdim, kad viņi dosies pensijā, varēs sapildīt vienu autobusu ar mirušiem bērniem un bērniem ar cerebrālo trieku, un uz šī autobusa sāna būs uzrakstīts ārsta vārds."
Brīdinājums- ja tev paliek slikti vien lasot tādus vārdus kā asininis, gļotu recekļi, atslāņojusies placenta vai bezdievīgi izdalījumi- tad labāk aizmirsti šo grāmatu. Ārsta darba aizberga neredzamā daļa ir tieši viss augstāk pieminētais. Un vēl daudz, daudz vairāk. It sevišķi, ja ārsta darbības lauks ir ķirurģija vai ginekoloģija kā Adama gadījumā. Bet ak, kas par lielisku grāmatu tev ies secen. Un es tiešām esmu sajūsmā par šo grāmatu.
Pagājušo gad sanāca izlasīt franču ārsta piezīmes un tas bij humoristiski aizraujoši, bet šis. Šis ir cits līmenis.
Ne velti Adams aizejot no dakteru gaiteņiem pievērsās stand up izrādēm, scenāriju rakstīšanai un grāmatām. Man tiešām ir sajūta, ka reizē ar grāmatu es esmu ieguvusi vienu lielisku stand up izrādi, kurā melnais humors ir neticami spēcīgs, jo zinot, ka tas ir viss ir notcicis patiesībā, gribas iesaukties- jēziņ, tie cilvēki taču ir traki.
Reizē ar traki humoristiskajiem gadījumiem ar ko nākas daudzu gadu garumā sastapties jaunajam dakterim, tiek akcentētas Lielbritānijas NHS problēmas, kas acīmredzami šķiet absurdas un pazudušas starp birokrātiskajiem gaiteņiem, kur politiķi nespēj ielūkoties. Varbūt kādam tā liekas sūdzēšanās, ( un ne velti Adams ar skumjām aiziet no šīs profesijas), bet man pašai nācies saskarties ar veselības sistēmas grimstošā kuģa bezspēcību, nespēju iedomāties, kas daras tagad-pandēmijas laikā, ja jau gadus iepriekš sistēmā trūka darba spēka, neatliekamās palīdzības uzņemšanas nodaļā ieteica ņemt līdzi filmas, jo gaidīt var nākties 5 un pat daudz vairāk stundas, raksti par jauno ārstu pašnāvībām bija kā ikdienas laika ziņu statistika.
ASHLEY AUDRAIN "THE PUSH"
Wow! Wow! Wow! Es varētu uzlēkt uz galda, svaidot gaisā grāmatu, aģitēt- skaļi pauzdama sajūsmu; vārtīties sniegā vai iet cīnīties ar zobenu pret jūras viļņiem. Lai izstāstīstu! Lai paustu sajūsmu par šo unikālo darbu! Bet es neesmu tu. Un man mana sajūsma nav tavējā. Es mīlu lasīt grāmatas, kuras ierauj tevi purva akacī un pārsteigts šausmās vairs nespēj elpot, ar katru nodaļu grimt dziļāk zemapziņas dzelmē, kur mutuļo visas pasaules sāpes, pušumi un kaites.
Šī grāmata ir vistumšākais purvs un pirms uzdrošināties to turēt rokās, bez izlikšanās japajautā sev, vai esi spējīgs to panest. Jo, what is read can't be unread. Un ar to būs jāsadzīvo ikdienas, ļaujot malties domām atkal un atkal no jauna kā sūdu mušām komposta kaudzē. Arī brīžos, kad gribēsies no tā visa abstrahēties un ļauties ikdienas triviālajai kafijas tasei, grāmatas notikumi lēnām ieslīdēs atpakaļ tavā zemapziņā kā tumšas ēnas, kas prot samilzt vēl liekākā tukšumā kā pirms tam.
The push. Tikai viens vārds, bet tik daudz nozīmes. Pēdējais grūdiens, pirms ūdeņiem šļācoties no sievietes miesas, reizē izslīd arī jaudzimušais. Viens grūdiens un starp dzīvību un nāvi vairs nav ne mazākās robežas. Šis vārds kā tāds taures rūciens ik pa laikam iekliedzas visā romāna vēstījumā, ik reiz liekot bailēs sastingt. Uz brīdi negrib pastāvēt vairs nekas. Viss ir tik pelēcīgi drūms, tik nomākts, tik izmisīgs. Un, kad liekas, ka skumjāk vairs nevar būt, autore tevi vilina vēl neatklātos tumšos bezdibeņos, tādos, par kuriem baidies runāt pat pats ar sevi.
Ja tevi nebaida tumsa, tāda žņaudzošas, nepanesamas skumjas, šis būs viens no labākajiem darbiem, ko būsi lasījis. Ja tevi trigerē skumjais, dzīves nepanesamais, aizmirsti un izliecies, ka neko neesi dzirdējis.
KRISTĪNA SABALIAUSKAITE "PĒTERA IMPERATORE I"
Aizraujoši. Vienkārši aizraujoši. Aizmirstiet par visu, ko esiet lasījuši vēstures grāmatās par Krievijas imperatoru un viņa Katrīnu, šis darbs ir kā pandores lāde, no kuras var izvilkt laukā ne tikai pārsteidzošus brīnumus, bet arī visu zaņķi, ko nekad nebūtu vēlējies uzzināt.
Lai piedod visi vēsturnieki, bet es nekad neesmu uzskatījusi vēsturi par patiesības atspoguļojumu, tas gluži vienkārši nav iespèjams. Laikmeta liecības, it sevišķi laikā, kad valdīja liels analfabētisms, ir kā klusie telefoni, kas laika gaitā pārvēršas par kropļotām patiesības teikām. Arī dokumenti tiek viltoti un iznīcināti ar domu slēpt faktus vai radīt viltus realitāti.
Tāpēc es nepieņemu Sabaliauskaites milzīgo pētniecības darbu kā vienīgo patiesību, bet detalizētā notikumu atspoguļošana, kas ietērpta barbariski lokālā laimetam raksturojošā valodas kompleksā, ir tik dzība, jūtama un sataustāma, ka nav iespējams nenoticēt.
Ja bērnībā sapņoji par priceses dzīvi pilī ar kalpotājiem, tad “ Pētera imperatore” ir kā vircas spainis uzgāzts uz galvas- būt par sievieti 18, 19.gs.nebija nekāda pastaiga pa parku. To atstāstīt nevar un nevajag, tev vienkārši tas ir jāizlasa, jo šī grāmata ir tik dzīva, traka un brutāla. Barbarisms, galināšana, salauztas psihes ar novirzēm, sekss ar vēl vairāk seksu, lamuvārdi, kaujas, bērnu zaudēšana, alkoholisma komas- te viss ir pārpārēm daudz, piesātināts.
Es gribētu teikt-neprātīgs. Pilnīgi neprātīgs. Gan laimets, gan kultūra, gan cilvēku prāti. Ja es būtu vēstures skolotāja, šī būtu obligātā literatūra skolēniem, lai savā prātā nerada ilūzijas par drosmīgiem kareivjiem, skaistām princesēm un varonīgiem imperatoriem.
EDITH EVA EGER "THE CHOICE"
Iznīcināšana un dziedināšana.
Grāmata, pēc kuras izlasīšanas jutos kā apmeklējusi terapeita kabinetu. Tik ļoti mediatīvs, pārdomas raisošs un sevis apjausmas darbs. Edites Egeres autobiogrāfija nav vienkārši viņas atmiņas par koncentrācijas nometnē piedzīvotajām šausmām, tas nav arī vienkārši neticams izdzīvošanas stāsts, "The choice" ir kā solis uz tiekšanos augstāk kā mums pašiem liekas esam spējīgi- māka tikt cauri traumējošiem notikumiem, pieņemt to par notikušiem, bet neļaut tiem ietekmēt mūsu turpmāko dzīvi. Tā kā Edite savu karjeru saistījusi ar psihoterapiju, tad puse no grāmatas ir vērsta uz pacientu terapiju, norādot, ka sāpes nevar salīdzināt, pielīdzināt, iedalīt gradācijas skalās,- nav mazākas vai lielākas traumas, katrs savas sāpes un problēmas uztver vienlīdz smagi.
Kas padara šo grāmatu unikālu un izceļ strap neskaitāmiem citiem ebreju genocīda un koncentrācijas nometņu izdzīvojušo stāstiem?! Tā noteikti ir Edites personība. Viņā ir tāds netverams un neizskaidrojams sirdssiltums, viedums un harizma. Nav brīnums, ka uzstājoties milzīgās auditorijās, Edite spēj saviļņot cilvēku masas- iedvesmot un noticēt, ka ir neskatoties uz neko, tikai mēs varam izvēlēties, vai pagātne mūs sagrauj, vai turpretim skatīties tai acīs un izbaudīt to, kas mums ir dots tieši tagad.
Bonuss audiogrāmatām, reta, bet ne neparasta- iespēja dzirdēt autora komentārus vai uzrunu vai pateicību lasītājam.
"Time doesn't heal. It's what you do with time. Healing is possible when you choose to take responsibility, when we choose to take risks, and finally, when we choose to release the wound, to let go of the past pf the grief."
Iesaku!
PATRIKS NESS "SEPTIŅAS MINŪTES PĒC PUSNAKTS"
Jūtos, kā pievarējusi akmeņaini krāčainu upi, kura arvien straujāk un neizbēgamāk tuvojas varenam ūdenskritumam, un es krītu lejā, mana sajūtu laiva tiek sadauzīta pa ceļam druskās, ūdens spēks mani rauj dziļāk dzelmē un nav iespējams pretoties atvara spēkam. Kā no 60tās lappuses es sāku raudāšanas maratonu, nespēju finišēt pat beigās. Man šķiet man būs nepieciešams ilgāks laika posms, lai ļautu skumju indei izpulsēt manas vēnas un attīrīties jaunai pieredzei.
Kā "bērnu grāmata" var norezonēt tik spēcīgi, liekot sajust aukstus drebuļus, neskatoties uz to, ka esi ietinies dūnu segās?!
🍃 Varu viennozīmīgi teikt- šī ir viena no lieliskākajām, ja ne lieliskākā bērnu grāmata, ko man nācies lasīt. 5+ pat nespēj attainot darba unikalitāti.
"Monster calls" ir par visām tām emocijām, ko katrs, kas saskāries ar tuvinieka ilgstošu un nāvējošu slimību, ik dienas piedzīvo. Un maldīgi uzskatīt, ka tam iet cauri tikai bērns, kurš paralēli mēģina pieņemt pieaugušo pasauli un noteikumus. Ikviens- pieaugušais vai bērns iet tam cauri- dusmām, skumjām, agresijai, nepieņemšanai, kad saskaras ar bezpalīdzību un netaisnību, tikai visbiežāk lielie savas emocijas slēpj un mēģina realizēt apkārtējo gaidas. Un tad pienāk brīdis, kad katram no mums jāsatiekas aci pret aci ar savu tumsu, savu briesmoni, saviem dēmoniem, kas mūs izaicina un liek runāt tikai patiesību. Patiesību, kā mēs patiešām jūtamamies.
CHARLOTTE McCONAGHY "MIGRATIONS"
Ja šis nav lielisks paraugs kādam jābūt aizraujošam trillerim, tad es nezinu, kas ir šis. Alice Feeney ir aizpildījusi visus bestsellera cienīgus lauciņus, lai varētu skaļi saukt- BINGO! "Rock Paper Scissors" ir pilna aukstiem drebuļiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kā savādāk varētu justies precēts pāris, kurš sniega vētras laikā naktī nonāk Skotijas nekurienē- pie nomaļa ezera laika aizmirstā baznīcā. Benzīns ir gandrīz beizies, nav neviena, kas sagaidītu, ik pa laikam pazūd elektrība un arvien vairāk šī noslēpumainā vieta atklāj dīvainas sakarības. Šis nav parasts stāsts par upuri un slepkavu, šeit pilnīgi visi iesaistītie tēli ir tik aizdomīgi, ka nav iespējams pateikt, kurš kuram ir visbīstamākais. Nodaļa pēc nodaļas atklāj arvien ko jaunu, kas būtībā nevis ievieš skaidrību, bet arvien vairāk sarežģī situāciju.
Tikko kā iznākusi, šī grāmata sacēla apllausu vētru lasītāju tribīnēs, kā arī izcīnija tiesības tikt ekranizētai- šis nudien ir viens gards kumosiņš TV sēriju veidotājiem- aizraujošs, nervus kutinošs un pārsteidzošs. Pielīdzinu šo darbu "The Silent Patient", "The Girl on the Train", "Gone girl"- ne gluži saturiski, bet lieliski sarakstītā trillera iezīmē.
Es tiešām izbaudīju šo neparedzamo stāstu, it īpaši ledaino Skotijas atmosfēru un nomaļi spokano vietu.
UN.... Ārpus topa ir mans gada atklājums- Frederiks Bakmans, esmu totāli samīlējusies viņa darbos- šogad izlasīti 5 un neviens neatstāja sarūgtinātu. Te viena no tām-
Frēdrika Bakmana darbi ir kā itāļu saldējums- katra jauna garša nāk ar patīkamu pārsteigumu, bet viens paliek nemainīgs- kvalitāte. Īpašais rakstības stils, kurā ironiskas un bieži vien absurdas situācijas tiek samiksētas ar aizkustinošu dzīvespratību. Viena gada laikā no skeptiķa esmu kļuvusi par Bakmana aboslūtu pielūdzēju. Ikvienam no mums šajā pārmaiņu un satraukuma pilnajā laikā ir vajadzīgs pa devai Bakmana- nīgruma, skumju, stresa slimībai pielietojot guru smieklu inhalāciju.
🦩Lai arī virspusēji var likties, ka "Nervozie ļautiņi" ir par neizdevušos bankas laupīšanu, dzīvokļu apskati, kas neveiksmīgi pārvērtusies par ķīlnieku sagrābšanu, zem virskārtas slēpjas stāsts par cilvēcību, lēmumiem, kas ietekmē mūsu dzīvi un situācijām, ar kurām mums jāsamierinās. Ikviens no mums dzīvē pieļauj kļūdas, bet mēs esam pelnījuši otro iespēju. "Nervozie ļautiņi" ir ļoti vieda, labsirdīga un sirsnīga grāmata, kura pievērš uzmanību nopietnai tēmai- pašnāvībai.
Nevaru nepieminēt arī tādus darbus kā "Stendapa karaliene", "Tumsa un partneri", "Gads, kad atnāca bites", "Kalendārs", "Uz zemes īsu brīdi brīnišķi". Arī šīs ir man tuvas grāmatas, diemžēl tops ir limitēts un visām vietas šoreiz nepietika. Ehh, mans saraksts nākamajam gadam ir varens. Es jau tagad zinu, ka daudzas no tām būs man ļoti tuvas un tāpēc atstāšu tās jaunam sarakstam! Lai TEV brīnišķs jaunais 2022!
Kāds bija tavs 2021 gads grāmatās?!
