Ashley Audrain

"THE PUSH"
 

DSC_6545SK Wow! Wow! Wow!  Es varētu uzlēkt uz galda, svaidot gaisā grāmatu, aģitēt- skaļi pauzdama sajūsmu; vārtīties sniegā vai iet cīnīties ar zobenu pret jūras viļņiem. Lai izstāstīstu! Lai paustu sajūsmu par šo unikālo darbu! Bet es neesmu tu. Un man mana sajūsma nav tavējā. Es mīlu lasīt grāmatas, kuras ierauj tevi purva akacī un  pārsteigts šausmās vairs nespēj elpot, ar katru nodaļu grimt dziļāk zemapziņas dzelmē, kur mutuļo visas pasaules sāpes, pušumi un kaites.

Šī grāmata ir vistumšākais purvs un pirms uzdrošināties to turēt rokās, bez izlikšanās japajautā sev, vai esi spējīgs to panest. Jo, what is read can't be unread. Un ar to būs jāsadzīvo ikdienas, ļaujot malties domām atkal un atkal no jauna kā sūdu mušām komposta kaudzē. Arī brīžos, kad gribēsies no tā visa abstrahēties un ļauties ikdienas triviālajai kafijas tasei, grāmatas notikumi lēnām ieslīdēs atpakaļ tavā zemapziņā kā tumšas ēnas, kas prot samilzt vēl liekākā tukšumā kā pirms tam. 

The push. Tikai viens vārds, bet tik daudz nozīmes. Pēdējais grūdiens, pirms ūdeņiem šļācoties no sievietes miesas, reizē izslīd arī jaudzimušais. Viens grūdiens un starp dzīvību un nāvi vairs nav ne mazākās robežas. Šis vārds kā tāds taures rūciens ik pa laikam iekliedzas visā romāna vēstījumā, ik reiz liekot bailēs sastingt. Uz brīdi negrib pastāvēt vairs nekas. Viss ir tik pelēcīgi drūms, tik nomākts, tik izmisīgs. Un, kad liekas, ka skumjāk vairs nevar būt, autore tevi vilina vēl neatklātos tumšos bezdibeņos, tādos, par kuriem baidies runāt pat pats ar sevi.

Ja tevi nebaida tumsa, tāda žņaudzošas, nepanesamas skumjas, šis būs viens no labākajiem darbiem, ko būsi lasījis. Ja tevi trigerē skumjais, dzīves nepanesamais, aizmirsti un izliecies, ka neko neesi dzirdējis.

Tas ir vienkārši neticami, ka debijas romāns var būt šāds. Kādā momentā no psiholoģiskas drāmas tas pārveidojas par psiholoģisku trilleri un es izmantoju visas iespējas, lai tikai uzzinātu, kā tas viss beigsies. Bet tajā pat laikā es negribu, ak, kā es negribu, lai jelkad šī grāmata beigtos.

Mans ķermenis runā pats par sevi, es raudu  un es nespēju elpot, man kaklā savelkas tik ciešs kamols, ka es nesaprotu, kas būtu labāk, mest šo darbu upē vai noklausīties līdz galam (es klausījos audio versiju). Es nopirkšu "The push" arī taustāmā versijā, lai tas man atgādina, cik lieliski var būt sarakstīti darbi- cik dzīvi, plosoši, emocionāli, graujoši un satricininoši. 

Par ko tad ir grāmata?! Ja neesi vēl inetreses vadīts izpētījis pieejamo anotāciju, pastāstīšu savu versiju. Grāmata ir par mātes lomas tumšo pusi, par to, ko sabiedrība nerunā, baidās skaļi izpaust un izliekas neesam. Par to, ka ne vienmēr mātei rodas saikne ar savu miesīgu bērnu, un dažkārt, lai cik neticami tas neizklausītos, arī mazos bērnos var būt visīstākais ļaunums.

DSC_6557SK

PS. "We need to talk about Kevin"- šī būs savā ziņā emocionāli līdzīga, pieejama arī filma. Raudāju. Daudz. Dikti. Un vēl ilgi netiku vaļā no pārdomām, kas mani uzmācīgi plosīja atlikušās dienas. 

Ja esi manas paaudzes laika bērns, varbūt esi redzējis filmu "The good son" ar Makoliju Kalkinu. Arī par šo tēmu. 

DSC_6548SK