Laura Vinogradova

"Upe" (2020)

DSC_7068SK

"Kas notiek ar māsu, ja otra māsa ir mirusi?" (101.lpp)

Pa malkam, pa šķipsniņai, pa drupačiņām. Es lasu ar mazām ieelpām, lai neaizsitās elpa, ļaujot dienām nogludināt izlasīto. Es lasu rēni rimti, buroties reizē ar ūdenszālēm un nolūzušiem koku zariem savas upes atvaros. Man nepieciešamas vairākas dienas, lai izbristu upi uz otru krastu, nezinot, vai spēšu pārbrist atpakaļ. 

Vinogradovas "Upe" ir tik mežonīgi pirmatnīga. Tāda- raw. Man tā patīk labāk, kā loka angļu mēlē. Jēla. Neapstrādāta, nenolīdzināta, nenoslīpēta. Noklusēts stāsts, nenoskrubināts un neizķēmmēts, tik asi spurains, kurā pārklājot plaukstas, saplēš ādu šķembās. 

Cik gan daudz var atklāt skaļi, ko nepietiktu drosmes pat izlaist laukā čukstus. Izrakstīt no sevis laukā ir kā ļaut savu kailo dvēseli svešinieku kritikas rīvei- no viena asmeņa laist cauri citam, atklājot arvien vairāk pušumus, rētas un trauslumu. 

"Mīlu. Ilgojos. Smilkstu." (101.lpp)

Nevaru neuzteikt skumji drūmās Vitālija Vinogradova ilustrācijas, kas pašas par sevi nes smeldzīgu vēstījumu- starp rindām neizlasāmo. 

Garstāsts nominēts LaLiGaBa. Šoreiz gan nedevās uz pjedestāla, lai saņemtu balvu, bet mēs visi zinām, ka lasītāji lasot un novērtējot šo darbu ir piešķīruši tam pašu svarīgāko atzinību, ko var saņemt rakstnieks- lasītāju mīlestību.

Es Laurai piešķiru balvu par skaisto upi. Smeldzīgo. Dzīvo. Stindzinošo.

Par visām zaudētajām māsām. Dzīvām vai mirušām.  

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

DSC_7045SK

DSC_7061SK