Яна Вагнер

" Живые люди" 2013

Jana Vagnere

"Dzīvi cilvēki" 2021

DSC_8442SK

"..tās vipār nebijām mēs, jau sen nebijām mēs, un reizē mēs bijām.. dzīvas" (158.lpp)
 

DSC_8449SK

Ja neesi vēl pazīstams/a ar Janas Vagneres apokoliptisko darbu par saujiņu ļaužu, kuri, bēgot no nāvējoša vīrusa, dodas meklēt patvērumu uz mazas saliņas ezera vidū, tad vari būt laimīgs/a. Tagad tev būs iespēja lasīt abas daļas reizē!

Tā nu sanācis, ka krievu rakstnieces apokaliptiskā romāna pirmo daļu lasīju pirms mūs pašus skāra covid krīze, bet tā turpinājumu jau vēlāk, kad daļa uzrakstītā liekās tik ļoti pietuvināta reālajai situācijai. Un tā ir pilnīgi cita lasīšanas pieredze. Lai cik draudzīgi un citus cienoši mēs kā sabiedrība būtu miera apstākļos, jebkurā krīzes situācijā, vai tas ir kāds nezināms nāvējošs vīruss, vai dabas katastrofa, vai izdzīvošana skarbos apstākļos, mēs visi kļūstam dzīvnieciski ar vienu domu, kas mūsu prātos mutuļo kā vulkānisks izvirdums- izdzīvot, izglābt pašam sevi.

Šķiet neticami, ka Jana Vagnere, 2013 gadā sarakstot savu debijas romānu "Vongezers", tik daudz spēja attainot mums jau zināmo nākotni, kad šķietami zinātniski un medicīniski attīstītajā pasaulē, vīrusa paveids spēja sagraut dekādēm celto politisko un ekonomisko struktūru, jo galu galā pret nāvi pasargāts nav neviens, neatkarīgi no sociālā statusa vai pieejamās varas. 

Atgriežoties atpakaļ pie 2018 gada, kad ar interesi lasīju šo apokoliptisko un ievelkošo spriedzes pilno drāmu. Saprotot, ka līdz turpinājumam jāgaida nenoteikts laiks, manī ieviesās manāma vilšanās. Gaidīšana nav mana stiprākā rakstura iezīme, es biju pat gatava ķerties pie krievu valodas atsvaidzināšanas un lasīt otro daļu krieviski, bet tad es uzzināju, ka ir uzņemts seriāls un nolēmu ķerties ar steigu klāt- vismaz kāds pretsāpju balzāms gaidot tulkojumu. Skatoties sēriju pēc sērijas nespēju noticēt, vai tiešām esmu tik slikta lasītāja, ka neko no uzburtajām dramatiskajām ainiņām neatceros, nu pilnīgi neko, izņemot vienīgi galveno varoņu kodolu- kura centrā galvenajam varonim jātiek galā ar savām divām mūža sievietēm- esošo sievu un bijušo, kas turklāt nāk kopā ar kopējo dēlu un savu tēvu. Viss pārējais ir neticami paspilgtināts, ar daudz seksa ainām- vietā un nevietā, piedevām vēl neticamām, daudz ieročiem, kas visu laiku tiek likti lietā un tādu spriedzi, ka brīžiem liekas, ka nāvējošais vīruss ir kāds zombiju apokalipses paveids, kas ieved skatītāju šausmu zonā. Tāpēc atbildot uz jautājumu- kas ir labāks- seriāls vai grāmata?! Tas būtu kā salīdzināt glodeni ar kobru. Abiem nav un tomēr ir maza saistība. 

Tā nu reiz sanācis, ka briesmīgi salstošajā grāmatā, kur uz aizsaluša ezera, dreboši zilganām un sasprēgājušām rokām, galvenie varoņi cīnās ne tikai ar salu, bet arī ar badu, ir iznākusi tieši karstākajā gadalaikā, kad visi termometru stabiņi sit pušu karstuma rekordus. Bet tik ilgi gaidīta, vai tad ies sūdzēties?! Grāmata turpina iepriekš veidoto ritmu, attainojot parasto, mums katram kaimiņos sastopamo vienkāršo ļautiņu iekšējos pārdzīvojumus nokļūstot neapskaužamā situācijā, izdzīvojot vīrusa epidēmiju, no kuras mirst neskaitāmi ļaudis. Parastos apstākļos šie ļaudis sen būtu devušies katrs uz savu pusi, ja vien krīzes apstākļi neliktu tiem turēties kopā un pieņemt kompromisus, lai kopēji spētu izdzīvot. Šī nav pārdabisku varoņu spēja veikt neticamus varoņdarbus, te viss ir ļoti piezemēts un tik ļoti cilvēcīgs. Brīžiem gribas uzdot jautājumu, vai tie, kas šķietami ir izglābušies, tiešām spēj izglābties?!

Tik ļoti gribētu turpinājumu, arī autore darbu it kā pabeidz un reizē atstāj uz jautājuma zīmes, ko varētu vēlāk attīstīt. 

"Bet tagad tā- nāve- bija nākusi pār mums visiem, apdullinājusi un ķērusi mūs visus līdz pēdējam, nešķirojot pēc piederības pakāpēm, jo secīgi, ar labpatiku uzrādīja mums visas stadijas, kādās ķēpīgās, valkanās šausmas krīt pār neaizsargāto cilvēka dvēseli, kurai nav ticis dots laiks sagatavoties zaudējumam, - bez ilgas, bezcerīgas slimības, bez aizvien drūmākiem un draudīgākiem apstākļiem un priekšnojautām."(203.lpp)

Izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC.

Tulkotāja: Māra Poļakova

DSC_8452SK

DSC_8453SK