Nora Ikstena

"Ūdens mirdzēšana" 2021

DSC_8174SK

"Jānoskaita sēņreize. Sila lācīti, mainīgā bērzlape, sānause, medene, dižsardzene, taurene, piltuvene, smilšbeka, stāvi man klāt. Sargi mani no tīmeklenes, bisītes, sērsenes, virpainītes. velna bekas un lai no mušmires, kailgalves, samtmicītes, liesmenes, jumtenes man neaizbrauc jumts." 

Sapinusies meža ozolu saknēs, starp žņaudzošām efejām un smacējoši trūdošām rudens lapām viņa meklē sevi, bet nekur tālāk par savām maldugunīm nevar aizskriet, pinas kājas, trinas nātrenēs, krīt, ceļas un atkal no jauna klūp. Marija- varone mazos ceļojumu mirdzējumos, atklāj pasauli un daļu no sevis. Marija ir vienots veselums ar daudzām šķautnēm, reāla un tomēr izdomāta. Marija ir nomoda sapņi un ikdienas realitātes murgu atspulgs, daļa no pašas Noras Ikstenas, kas skumjās meklējot ceļu atpakaļ pie sevis, bij jāizraksta laukā. Tik daudz sāpju, tik daudz ko izsāpēt.

Lai saprastu "Ūdens mirdzēšanas" ritmu, atliek paraudzīties komplimitējošajos Vilipsona zīmējumos- haotiski, krāsaini, dramatizējoši un tajā pat laikā improviziatori interpetējami. Noras latviešu valoda ir kaislīga, radoša un drosmīga. 

"Un apakšiņa nav ziepju gabals-nenodils."

Noras Ikstenas jaunradījums ir lasāms atsevišķi pa miniatūrstāstiem , mainīgā secībā, bet tikpat labi var meklēt kopīgo, kas sasaista mazos gabaliņus kopējā rakstā. 

Atklājošs, un reizē ļoti provocējošs, kā mazs bērns- kurš vārtoties dubļos, spļauj un spārdās, kā izaicinot, bet dziļi būtībā vēloties tikai vienu- sapratni un piederību. "Ūdens mirdzēšana" ir kā spēle, attīrīšanās un sevis liekā izmešana, lai dotu dzīvību jaunradei. Meklēt mirdzimu no smilšaina krasta, pa virspuses ēnām ļaut šaudīties kristāldzirdajiem atspulga mirdzējumiem, vai vērties augšup no dzelmes. Vai vienkārši nemeklēt tajā to, ko var sajust neparedzot.

Izdevnievība: Dienas grāmata

DSC_8172SK