Silēna Edgāra, Pols Beorns

"Mūru dāma" 2022

Silène Edgar , Paul Beorn
"La Dame des murs" 2021

DSC_8916SK

"Katra satikšanās- tas bija kā iekavēts gads, kas jāatgūst dažās stundās." (183.lpp.)

Rakstīt par kādu citu valsti, kurā nav dzīvots un nav ciešu saikņu, ir kā ziemas pelde, kurā neiztikt bez cirvja, lai izcirstu krakšķošos ledus gabalus, reizē apzinoties, ka jebkurā gadījumā nāksies līst stindzinošajā ūdenī, lai pēc paša gribas un vēlmes ļautos ledainiem cirtieniem pāri ievainojamai ādai. 

Silēna Edgāra ar lielu pietāti un patiesu interesi ir veidojusi darbu, kurā Latvija tek parādīta no mazītiņiem elementiem, palēnām atsedzot vēstures lappuses, kas veidojušas mūsu valsti, kādu to redzam šodien. Tajā pat laikā autore ir piesardzīgi ienākusi trauslā ledus robežšķirtnē, kur visiem šeit dzīvojošajiem gribas pieķerties pie katra mazākā attainojuma un meklēt jebkuru ēnās paslēpto puspatiesību. No vienas puses, mēs latvieši priecājamies par jebkuru sekundi, ko tādi tv milži kā Netflix pārraida plašājā pasaulē, tikai pieminot vien mūsu valsti. No otras, jebkurš literārs darbs, kurā kāds ārpus Latvijas mēģina rakstīt par mums svarīgiem notikumiem, tiek uzšķērsts pušu ar kritikas zobenu, apelējot pie pašiem vien zināmās puspatiesības, ka nav iespējams sajust latvietības kodolu, nezīžot vēstures sāpes caur mātes pienu. Bet...

Pirmkārt, šī ir pusaudžu grāmata, un tieši pie tā arī mums šeit ir jāapstājas. Izstāstīt vēstures notikumus, kas laikā, kad hormoni trako kā tarakāni naktīs uz drupačainā virtuves galda, putekļiem klāti vēsturpolitiskie notikumi neizraisa lielu interesi. Silēna Edgāra ir spējusi šajā jauniešu romānā ar mistisku pieskaņu, parādīt, cik liels traģiskums ir mūriem, ko lielvaras nodara vienkāršiem iedzīvotājiem. Reizē akcentējot, ka tas, ka vieni mūri ir krituši, nenozīmē, ka dzīvojam ideālā pasaulē, jo arvien jauni mūri tiek būvēti mūsdienās- tas ir kā nebeidzams vāveres ritenis, no kura nav iespējams izrauties, bet kurā arvien sabirst putekļos jaunie talanti un salūzt neskaitāmas tikko mīlēt iemācījušās sirdis. 

"Mūsu apskāvieni bija vēstules. Tās aizstāja kopīgas maltītes, pastaigas un visus pārējos brīžus, kas mums bija liegti." (184.lpp.)

"Mūru dāma" ir kā robusta kafija, kas atstāj rūgtu pēcgaršu, un vajadzīgs laiks, lai to prastu niansēti izgaršot. Tas ir stāsts par draudzībām, kurās neizrunātie vārdi veido nepārvaramas aizas, par attiecībām, kuras dažkārt neiemācamies veidot, par izvēlēm, kuru dēļ nākas ne tikai iegūt, bet arī zaudēt. Tas ir stāsts ne tikai par fiziskām robežām, ko valstis ceļ savā starpā, bet arī robežām prātā un sirdī, neļaujot aiz mūriem saskatīt savu trauslumu un alkas pēc sirdsiltām attiecībām. 

Māra Galanta- talantīga, pielūgta un mīlēta skatuves dīva, kura ik dienas saņem neskaitāmas vēstules no visas pasaules, sadzīvē ir pavisam emocionāli vēsa un atsvešināta, kā aizņemta māte un neeksistējoša vecmāmiņa, kura nekad ar savu ģimeni nav dalījusies atmiņās par savu bērnību Latvijā, un bēgšanu uz Franciju. Savas mazmeitas četrpadsmit gadu jubilejā, Māra ļauj Emmai izvēlēties jebkuru galamērķi, kur abas kopā varētu beidzot satuvināties. Kad Emma par galamērķi izvēlas Latviju, kur Māra nav bijusi vairāk kā piecdesmit gadus, Māra saprot, ka pienācis laiks stāties pretī savām bailēm, un izvilkt atmiņu kodaļas laukā no apputējušajiem prāta plauktiem. 

Silēna Edgāra un Pols Boerns, kuri pazīstami ar savu darbu "14-14", viesojoties un iemīloties mazajā ziemeļu valstī Latvijā, nolēma tai veltīt savu nākamo grāmatu. Aizrautību par Latviju var just detalizētajos un niansētajos aprakstos, es ceru, ka tas būs kā rosinājums daudziem lasītājiem apmeklēt mūsu valsti. Bet stāsts jau nav tikai par dzelzs mūri, kas agrāk šķīra rietumus no austrumiem- caur vēstulēm, ko Māra saņem no talanta cienītājiem visā pasaulē, lasītājs izdzird daudzas izmisušas balsis- no dažādām valstīm, kur betona mūri šķīruši ģimenes un draudzības.

"Draugus, nez, var adoptēt?" (226.lpp.)

3.7 zvaigznes 

Tulkotāja: Valērija Lasovska

Izdevniecība: Jānis Roze