Oskars Vizbulis
"Ja vīrietis prastu runāt" 2022
"Es vēl esmu tajā dzīves posmā, kad nāvi uzskata par kaut ko, kas var notikt tikai ar citiem. Bet ar katru dienu šī apjausma kūst kā saldējums." (50.lpp.)
Oskars Vizbulis savu jauno prozas darbu "Ja vīrietis prastu runāt" uzbūvējis no īsiem stāstiem, kuros caurvijas viena vīrieša dvēseles lausku atspīdumi- grozi kā gribi- katrā gaismā tie radīs spilgtus zibšņus, kuros gribēsi saredzēt to, ko pats vēlies. Kā jebkurā literārajā darbā, autors ielicis visu no sevis, bet lasītājs tikai var minēt, kur dokumentālā proza ieslīdējusi rakstnieka fantāzijā.
Pirmo reizi literārajā vidē Oskars Vizbulis debitējis 2019.gadā ar stāstu krājumu "Pēcjēzus vecuma sviests". Lai arī šo stāstu krājumu lasījusi neesmu, jau no pirmajām lapām izbaudīju "Ja vīrietis prastu runāt"- kurā varonis nebaidās sevi parādīt arī no netīkamākā aspekta, ļauties atklātībai, vājumam, kaislībām un cerībām. Paralēli dzīves ainiņām, kurās ir daudz atkailinātu jūtu un pirmo atklājumu, lasītājs ir kā lieicnieks divu svešu cilvēku sarakstei. Ar laiku var uzzināt, ka abi iesaistītie viens par otra dzīvi zina pavisam maz, tajā pat laikā atklājot viens otram savas dziļākās pārdomas un dzīves pagriezienus. Tieši šī noslēpumainā sarakste man ir tik personīgi pazīstama un aizved atpakaļ pie saviem studiju gadiem, tāpēc Oskara darbs uzrunāja ļoti personīgi.
"Varbūt, ka tiem, kuriem nepatīk rudens, īstenībā ir grūti sev atzīt, ka dzīve rada vilšanos? Jo rudenī viss beidzas. Koki kļūst kaili, dienas uzsēžas uz tumsas diētas. Esmu pamanījis, jo vecāks kļūstu, jo grūtāk pārdzīvot rudeni, jo tad es vienmēr atrodu kaut ko, kas noticis manā dzīvē, par ko varētu vilties." (47.lpp.)
"...viņas krūšu galiem vēl nebiju pieskāries, man šķita, ka tie ir tik jutīgi, ka tos var uzbudināt pat ar liegu gaisa pūtienu, kā nopūšot baznīcas svecīti." (33.lpp.)
Drosmīgs un atkailināts stāstu krājums par vīrieša iekšējo pasauli, ar ko īpaši var identificēties 80gadu paaudze. Izbaudīju!
3.8 zvaigznes
Izdevniecība: Latvijas Mediji