Zane Krēsliņa

"Man, lūdzu, espreso, kruasānu un laimīgu dzīvi!" 2023

AAA_4403SK

"Man, lūdzu, espreso, kruasānu un laimīgu dzīvi!" ir grāmata par sievieti, kura ir iestrēgusi, netiekot ne uz priekšu, ne atpakaļ. Iestrēgusi neapmierināta visās dzīves lomās- nespējot gūt gandarījumu karjerā, piepildījumu laulības dzīvē, sava ķermeņa pieņemšanā un bērnības traumu dziedināšanā. Lilija ir pazaudējusi sevi paši un alkas tapt pieņemtai kā allaž nākas meklēt vispirms ārpusē, tikai ar laiku pieņemot, ka, lai sadziedētos, vajag urķēties dziļāk, uzplēst visu arvien no jauna, jo sastapties ar sevi atkailinātu iespējams tikai zemākajos punktos. To var saukt par personības krīzi, to var saukt par sevis meklēšanu.

Lilija ir bez dažiem mēnešiem trīsdesmitgadniece, kura zaudējusi dzirksti pret gādīgo vīru, sadedzinājusi sevi ilgās darba stundās, piedzīvojot bezmiegu, trauksmi un depresiju. Arī terapeitu un ārstu apmeklējumi nenes rezultātus, nepalīdz arī distancētās attiecības ģimenē un pāri visam- destruktīvās attiecības ar ēdienu. Alkas pēc pārmaiņām aizved Liliju pie drosmīgas rīcības- doties trīs mēnešus brīvprātīgajā darbā uz valdzinošo un ievelkošo Franciju, lai mēģinātu saprast, vai pašreizējās attiecības un karjeras virziens ir tas, kam ziedot visu savu dzīvi. Šis laiks ar sevi, esot prom no ierastās komforta zonas, nāk ar jauniem izaicinājumiem, pārdomām un pats galvenais- sevis iepazīšanu. Soli pa solim ārējās vides pārmaiņas ievieš viesuļvētru arī pašas Lilijas iekšienē. Bet, vai laimīga dzīve rakstās ar taisnvirziena kustību?  

Grāmata, kura ieved smaržu un garšu pasaulē, kurā ir Francijas buķete, spilgti iezīmējot arī steriotipisko laimīgās romantikas zemi par ko sapņo tādi ziemeļnieki kā mēs. Iespējams, ka romantiskais vāciņš vedinās ilūzijā uz romantisku iemīlēšanās epopeju. Tomēr šis ir savs iekšējais apzināšanās un meklēšanas stāsts, kurā vīriešiem ir būtiska, bet pakārtota loma. Šis ir arī personīgais ceļš, kurā blakus ir Dievs, zaudējumi un cīņa ar sava ķermeņa veselīgu pieņemšanu. Es nevaru apgalvot, ka šis ir biogrāfisks darbs, it sevišķi laiks Francijā, bet šeit noteikti ir liela deva no autores piedzīvotā, kas ir ļoti atklāts, personisks un intīmi ievainojams stāsts gan par ēšanas traucējumiem, gan bērniņa ieņemšanas grūtībām.

Lai arī es pati mēdzu aizrauties ar literāriem salīdzinājumiem, mani personīgi traucēja to daudzums tekstā, gandrīz katrā atvērumā iespraudušies tādi salīdzinājumi kā- "pludmale bija gara kā franču hotdogs", "domas bija kā izbiruši iepirkumi mašīnas aizmugurē", "ceļš meta līkumus kā saburzīts audums" utt. To nomācošais vairākums mani izsita no līdzsvara, līdz es nespēju fokusēties ne uz ko citu. Iespējams, ka kādam citam tas padarīs tekstu tēlaināku. 

Šī grāmata kādu var sapurināt un nebaidīties izlausties no sava izmisuma burbuļa, kurā spoži laistāmies cauri sociālo tīklu greizajam spogulim, un nebaidīties lekt nezināmajā, jo- ko gan iespējams zaudēt, ja iekšēji viss jau ir zudis?

Izdevniecība: Latvijas mediji